Tag Archives: tradicionālie ēdieni

Mēs – kulinārā mantojuma ēdāji

Novembra beigās piedalījos kultūras zīmes “Latviskais mantojums” pasniegšanā, kurā uzstājos ar lekciju par kulinārā mantojuma izmantošanu lauku tūrismā. Gatavojoties lekcijai, pārdomāju kulinārā mantojuma pastāvēšanu un skatījumu uz to Latvijā – kam, no kā un kādā veidā to vajadzētu aizsargāt? Pārdomas par šo tematu turpmāk.

Turpināt

Mums ir līdzīgi! Saruna par ēdienu Latvijā un Igaunijā

Pētnieciskais darbs ir patīkamāks, ja izdevies atrast savu otru pusi – tad iespējams runāt par lietām, kas pašu tik ļoti interesē, viegli uztrauc, liek šaubīties un sajūsmina. Šādā sarunā nevajag uztraukties, ka partneris nesapratīs, garlaikosies vai, pieklājīgs būdams, nezinās kā aizbēgt. Tā man ir veicies ar Esteri (Ester Bardone), Tartu universitātes Etnoloģijas katedras lektori un ēdiena kultūras pētnieci. Mums ir līdzīgas akadēmiskās intereses un gandrīz no pirmās sarunas par Latvijas un Igaunijas ēdiena vēsturi un mūsdienām mēdzam lietot izteikumu “Pie mums ir līdzīgi!”. Ik pa laikam apcerējām, ka vajadzētu šos iespaidus kaut kā fiksēt, izveidot pārskatu par latviešu un igauņu virtuves kopīgajām iezīmēm, tomēr vienmēr atradās steidzamāki darbi. Tad nu Latvijas simtgades priekšvakarā Raivis Spalvēns mūs abas pierunāja uz sarunu par ēdienu Latvijā un Igaunijā un to pierakstīja.

Turpināt

Kanonizēts Kurzemes sklandrausis

Vasaras vidū biju Kolkā, kur kempingā un brīvdienu mājā “Ūši” saimnieko Dženeta Marinska. Kad sāku interesēties par seno kurzemnieku ēdienu sklandrausi, man ieteica doties pie viņas, jo viņa “par sklandraušiem zinot visu”. Par sklandraušiem ir vērts zināt visu, vai vismaz tik daudz, ka tas ir pirmais Latvijas produkts, kas 2013. gadā iekļauts ES Garantēto tradicionālo īpatnību reģistrā, līdzās Neapoles picai un Serano šķiņķim. Tāpēc gribēju uzzināt, kas šajā senajā kurzemnieku ēdienā tik īpašs, jo, uzaugot Kurzemē, esmu ieguvusi pārliecību, ka tas ir kaut kas ne pārāk garšīgs, pa vidu starp saldu uzkodu un sāļu desertu.

Turpināt

Īstās latvju saimnieces un fusion viņu virtuvē

Vērojot viļņošanos ap „īsto latviešu tautastērpu”, sāku domāt šādā griezumā arī par ēdienu, par to, kā tiek traktēts latviskais, tradicionālais ēdiens un kādas manipulācijas, novirzes „no normas” šķiet pieļaujamas. Tāpēc apskatīšu, kādu priekšstatu par latvju virtuvi piedāvā ar tautastērpiem piepildītais raidījums „Īstās latvju saimnieces” (LTV1 trešdienās plkst. 19:30).

Turpināt

Godu saimniece un viņas vīrs, kas garnēja tortes

Šodienas priekšstatu par padomju laika ēdienkarti lielā mērā ietekmē atmiņas par sabiedrisko ēdināšanu – vietējām iespējām pielāgoti, tāpēc ne vienmēr garšīgi, citu republiku ēdieni, ne pārāk kvalitatīvs ēdiens, kas atstājis mieles vēl šodien, nozagts gaļas un taukvielu daudzums, kas padarījis ēdienu pliekanu utt. Taču Latvijas laukos tolaik, šķiet, pastāvēja autonoma republika, tur blata vietā bija kaimiņu kooperēšanās, deficīta vietā – pašu izaudzēto produktu pārvēršana kvalitatīvos ēdienos, bet ļuļa kebabu un azū aizstāja latviešu tradicionālie ēdieni, kas gatavoti no paaudzes paaudzē. Vismaz tāds priekšstats rodas no godu saimnieču stāstītā.

Turpināt

Rasols. 2. daļa. Radinieki

Īsi pirms Jaunā gada ar draugiem veicām eksperimentu, lai piedzīvotu dzīvē reti sastopamu situāciju – trīs rasolus uz viena svētku galda. Šis salīdzinājums šķita interesants tāpēc, ka parasti katrs iedomājamies savu, īsto rasolu un par to pārliecinājāmies jau gatavošanas procesā. Griežot visu sīkos kubiņus, katru pielīdzinot zirnītim, mūsu domas par rasolu dalījās: „mūsmājās olas rīvē, nevis kapā” vai „mana mamma mārrutkus nekad neliek”. Iepriekšējā ierakstā esmu aplūkojusi ar rasola izcelsmi saistītās leģendas.Tā kā šoreiz manas uzmanības centrā ir rasola gaitas Latvijā, eksperimentam izvēlējos adaptēt trīs dažādu vēsturisku periodu receptes.

Turpināt

Rasols 1. daļa

No buržuju banketa proletāriešu galdā

Domājot par gada nogales mielastu sēriju, iedomājos par rasolu – ne pirmo reizi. Rasolam piemīt kas nenovēršams, tas ir laikmetīgi mainīgs un konservatīvi mūžīgs, vienlaikus pedantiski sagriezts un anarhiski samaisīts. To pieņem gan svētku kristāls, gan pārtikas veikalu ātro uzkodu stendi. Rasols ir ēdiens ar vēsturi, kas tā vien prasās tikt dekodēts un dekonstruēts. Pastāstīšu, ko man izdevies uzzināt par rasolu, mēģinot saprast – kas veido tā fenomenu, no kurienes tas nāk un ko tas nozīmē šodien.

Turpināt