Tag Archives: Latvijas virtuve

“Mēs zagām kā velli!” – padomju sabiedriskās ēdināšanas sētas puse

Pārtikas produktu zagšana nebija pārsteidzoša vai neparasta parādība padomju sabiedriskās ēdināšanas sistēmā. Zagšanu veicināja gan produktu deficīts un tukšie veikalu plaukti, gan blatu sistēma – iespējas pat diezgan vienkāršus pārtikas produktus dabūt tikai ar vajadzīgu cilvēku palīdzību, kā arī iemainīt nozagtos pārtikas produktus pret grūti iegūstamām rūpniecības precēm. Vārdu “zagt” aizstāja ar “iznest”, “ņemt”, bet vārdu “pirkt” ar vārdu “dabūt”. No vispārējās morāles viedokļa zagšana varēja tikt attaisnota, kaut arī formāli pret to tika veikti dažādi preventīvi un kontrolējoši pasākumi. Tomēr arī šeit deficītam un blatam bija liela nozīme, jo arī kontroles izrādījās piekukuļojamas, un dažreiz pietika vien ar somiņu, kurā bija olas, sviests, desa un majonēze.

Turpināt

Vimpelītis kā balva, kvasa tirgošana – sods

Krievu vēsturnieks Viljams Pohļobkins padomju sabiedriskās ēdināšanas raksturojumā ietilpina zemu ēdiena kvalitāti, neprasmīgus, mazkvalificētus pavārus, korupciju un zagšanu, zemu apkalpošanas un ēšanas kultūru kopumā1. Materiāli un informācija, ko pēdējā gada laikā esmu ieguvusi, intervējot padomju laika sabiedriskās ēdināšanas profesionāļus Latvijā, rosina domāt, ka tomēr bija samērā daudz izņēmumu.

Turpināt

Viss ir tāpat, tikai citādāk: patērētāju biedrībās ieviestā kārtība

Šodien patērniecības spožums un posts pamatā saistīts ar sabiedrības iespējām un pieaugošo vēlmi patērēt aizvien vairāk – ne tikai ēdienu, bet arī kultūru, emocijas un citas nesatveramas lietas. Padomju Savienībā tādi metaforiski pārcēlumi nav bijuši cieņā un tolaik pastāvošās Patērētāju biedrības apvienoja ēdināšanas un tirdzniecības uzņēmumus, tos vienlaikus gan vadīja, gan pārbaudīja un darbiniekus gan apmācīja, gan kontrolēja. Par to stāsta Ilga Zepa, kura šajā sistēmā nostrādājusi gandrīz 20 gadus, pēc inženiera-tehnologa specialitātes iegūšanas Latvijas Lauksaimniecības universitātē sākusi strādāt Patērētāju biedrību savienības centrālajā aparātā un atbildējusi tieši par sabiedrisko ēdināšanu.

Turpināt

Padomju restorānu ikdiena, zivju dienas un atmiņas par “Skrundas krēmu”

Ceturtdienas – zivju dienas. Tā tika pasludināts Padomju Latvijā, lai atrastu veidu, kā sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu apmeklētājus rosināt nobaudīt ne vienmēr baudāmo zivju ēdienu sortimentu. Skrundas restorānā “Mežābele” ceturtdienās visdrīzāk netika pasniegti ne nēģi, ne laši un tā laika ēdināšanas darbinieki uz šo zivju dienas fenomenu skatījās visai skeptiski. Diemžēl šī restorāna darbiniecei Guntai Stepanovai neviens attēls no tā laika nav saglabājies. Tāpēc priecāšos, ja kādam no lasītājiem varētu būt pieejamas fotogrāfijas no restorāna “Mežābele” darbības padomju laikā.

Turpināt

Vienlīdzība padomju gaumē – mežacūkas sivēns ar mājas cūkas galvu

Džordža Orvela antipadomiskā romāna “Dzīvnieku ferma” citāts „Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki par citiem” attiecībā uz padomju laiku izvērtējumu gandrīz vai folklorizējies. Padomju kolektivizācijas programma balstījās uz postulātu par vienlīdzīgu labumu sadali, tomēr realitātē izrādījās citādi. Ģeogrāfiski to varētu raksturot tā – ražoja perifērija, patērēja centrs. Bet sociāli – patērēja šaura elite, kamēr ražoja plašais proletariāta slānis. Šāda sociāla struktūra varēja izskatīties aizdomīgi līdzīga „pūstošajam kapitālismam”, tādēļ darbojās gan propagandas, gan citi mehānismi, kas palīdzēja šo līdzību nogrimēt. Tomēr āža kāja vienmēr kaut nedaudz izspraucās no talāra apakšas.

Turpināt

Ēdamā sieviete un 8. marts

Tuvojoties Starptautiskajai sieviešu dienai secināju, ka acīmredzot piedienas sievietes iepriecināt ar kaut ko saldu: intensīvāka kļuva saldumu un saldo alkoholisko dzērienu reklamēšana un dažādu „sieviešu lutināšanas” padomu izplatīšana. Aplūkoju saites, kas vieno saldo garšu un iedomāto sievišķīgumu un caur „saldo sievieti” nonācu līdz „ēdamajai sieviete”.

Turpināt

Ledusskapis baseinā un cūka kamīnzālē. Kā jau pa kāzām!

Padomju laiku godi nenotika tikai lauku sētās, divu dienu kāzas tika svinētas Pierīgas klubos un skolu zālēs, galvaspilsētas dzīvokļos un privātmājās. Livija Brūvere svētku galdus sāka klāt it kā nejauši – palīdzējusi draudzenei ģimenes godos vēl Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas pēdējā kursā, 70. gadu beigās. Pēc vēl dažiem pasūtījumiem no draudzenes mammas darbavietas ar nosaukumu „meitenes uztaisīs” labā slava gājusi abām jaunajām saimniecēm pa priekšu. Kopš tā laika klāti galdi 87 kāzās, vēl jāpieskaita arī bēru un jubileju reizes.

Turpināt