Tag Archives: latviešu ēdieni

Latvijas izlase Maskavā. Pavāru konkursā.

Leave a reply

Ēdiens un sports. Pirmajā brīdī var izklausīties kā nesavienojami jēdzieni. Ēdienu nereti traktē kā baudas avotu, savukārt sportu – kā pašdisciplīnas stūrakmeni. Tomēr nodarbošanos ar tiem vieno kaislības un konkurence, vēlme pierādīt sevi un pārspēt pretinieku. Turklāt likme nav nauda, vienīgi – diploms. Šis ir stāsts par pavāru konkursiem padomju laikā, kuros, tāpat kā “lielajā” sportā, bija traumas, pārkāpumi, asaras un krāpšanās mēģinājumi. Vismaz tieši tik dinamiski tas izklausās, runājot par 30 gadus senu pagātni.

Turpināt

Padomju restorānu ikdiena, zivju dienas un atmiņas par “Skrundas krēmu”

Leave a reply

Ceturtdienas – zivju dienas. Tā tika pasludināts Padomju Latvijā, lai atrastu veidu, kā sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu apmeklētājus rosināt nobaudīt ne vienmēr baudāmo zivju ēdienu sortimentu. Skrundas restorānā “Mežābele” ceturtdienās visdrīzāk netika pasniegti ne nēģi, ne laši un tā laika ēdināšanas darbinieki uz šo zivju dienas fenomenu skatījās visai skeptiski. Diemžēl šī restorāna darbiniecei Guntai Stepanovai neviens attēls no tā laika nav saglabājies. Tāpēc priecāšos, ja kādam no lasītājiem varētu būt pieejamas fotogrāfijas no restorāna “Mežābele” darbības padomju laikā.

Turpināt

Īstās latvju saimnieces un fusion viņu virtuvē

Leave a reply

Vērojot viļņošanos ap „īsto latviešu tautastērpu”, sāku domāt šādā griezumā arī par ēdienu, par to, kā tiek traktēts latviskais, tradicionālais ēdiens un kādas manipulācijas, novirzes „no normas” šķiet pieļaujamas. Tāpēc apskatīšu, kādu priekšstatu par latvju virtuvi piedāvā ar tautastērpiem piepildītais raidījums „Īstās latvju saimnieces” (LTV1 trešdienās plkst. 19:30).

Turpināt

Godu saimniece un viņas vīrs, kas garnēja tortes

Leave a reply

Šodienas priekšstatu par padomju laika ēdienkarti lielā mērā ietekmē atmiņas par sabiedrisko ēdināšanu – vietējām iespējām pielāgoti, tāpēc ne vienmēr garšīgi, citu republiku ēdieni, ne pārāk kvalitatīvs ēdiens, kas atstājis mieles vēl šodien, nozagts gaļas un taukvielu daudzums, kas padarījis ēdienu pliekanu utt. Taču Latvijas laukos tolaik, šķiet, pastāvēja autonoma republika, tur blata vietā bija kaimiņu kooperēšanās, deficīta vietā – pašu izaudzēto produktu pārvēršana kvalitatīvos ēdienos, bet ļuļa kebabu un azū aizstāja latviešu tradicionālie ēdieni, kas gatavoti no paaudzes paaudzē. Vismaz tāds priekšstats rodas no godu saimnieču stāstītā.

Turpināt

Rasols. 2. daļa. Radinieki

Leave a reply

Īsi pirms Jaunā gada ar draugiem veicām eksperimentu, lai piedzīvotu dzīvē reti sastopamu situāciju – trīs rasolus uz viena svētku galda. Šis salīdzinājums šķita interesants tāpēc, ka parasti katrs iedomājamies savu, īsto rasolu un par to pārliecinājāmies jau gatavošanas procesā. Griežot visu sīkos kubiņus, katru pielīdzinot zirnītim, mūsu domas par rasolu dalījās: „mūsmājās olas rīvē, nevis kapā” vai „mana mamma mārrutkus nekad neliek”. Iepriekšējā ierakstā esmu aplūkojusi ar rasola izcelsmi saistītās leģendas.Tā kā šoreiz manas uzmanības centrā ir rasola gaitas Latvijā, eksperimentam izvēlējos adaptēt trīs dažādu vēsturisku periodu receptes.

Turpināt

Rasols 1. daļa

9 Replies

No buržuju banketa proletāriešu galdā

Domājot par gada nogales mielastu sēriju, iedomājos par rasolu – ne pirmo reizi. Rasolam piemīt kas nenovēršams, tas ir laikmetīgi mainīgs un konservatīvi mūžīgs, vienlaikus pedantiski sagriezts un anarhiski samaisīts. To pieņem gan svētku kristāls, gan pārtikas veikalu ātro uzkodu stendi. Rasols ir ēdiens ar vēsturi, kas tā vien prasās tikt dekodēts un dekonstruēts. Pastāstīšu, ko man izdevies uzzināt par rasolu, mēģinot saprast – kas veido tā fenomenu, no kurienes tas nāk un ko tas nozīmē šodien.

Turpināt