Tag Archives: gastronomija

“Mēs zagām kā velli!” – padomju sabiedriskās ēdināšanas sētas puse

Pārtikas produktu zagšana nebija pārsteidzoša vai neparasta parādība padomju sabiedriskās ēdināšanas sistēmā. Zagšanu veicināja gan produktu deficīts un tukšie veikalu plaukti, gan blatu sistēma – iespējas pat diezgan vienkāršus pārtikas produktus dabūt tikai ar vajadzīgu cilvēku palīdzību, kā arī iemainīt nozagtos pārtikas produktus pret grūti iegūstamām rūpniecības precēm. Vārdu “zagt” aizstāja ar “iznest”, “ņemt”, bet vārdu “pirkt” ar vārdu “dabūt”. No vispārējās morāles viedokļa zagšana varēja tikt attaisnota, kaut arī formāli pret to tika veikti dažādi preventīvi un kontrolējoši pasākumi. Tomēr arī šeit deficītam un blatam bija liela nozīme, jo arī kontroles izrādījās piekukuļojamas, un dažreiz pietika vien ar somiņu, kurā bija olas, sviests, desa un majonēze.

Turpināt

Lielā ēstgriba. Sociālisma ēdienkarte strādnieku ēdnīcā

Ogres trikotāžas kombināta vērpšanas fabrikas strādnieki vienā dienā varēja pieveikt vairākus krējuma spaiņus, sviestmaižu simtus un salātus piecdesmitlitrīgos katlos, 120 kilogramus asaru un tonnām gaļas. Sociālisma laika rūpnīcās un fabrikās bija nodrošināta pārtikas apgādes sistēma, kas ļāva tur strādājošajiem ne tikai paēst uz vietas, bet arī rūpnīcas teritorijā iegādāties pusfabrikātus ātrai vakariņu pagatavošanai mājās. Tā stāsta Ināra Laganovska, Ogres trikotāžas kombināta ēdnīcas pavāre, kas darbu tur sākusi 1980. gadā un nostrādājusi gandrīz līdz kombināta slēgšanai 1997. gadā.

Turpināt

Viss ir tāpat, tikai citādāk: patērētāju biedrībās ieviestā kārtība

Šodien patērniecības spožums un posts pamatā saistīts ar sabiedrības iespējām un pieaugošo vēlmi patērēt aizvien vairāk – ne tikai ēdienu, bet arī kultūru, emocijas un citas nesatveramas lietas. Padomju Savienībā tādi metaforiski pārcēlumi nav bijuši cieņā un tolaik pastāvošās Patērētāju biedrības apvienoja ēdināšanas un tirdzniecības uzņēmumus, tos vienlaikus gan vadīja, gan pārbaudīja un darbiniekus gan apmācīja, gan kontrolēja. Par to stāsta Ilga Zepa, kura šajā sistēmā nostrādājusi gandrīz 20 gadus, pēc inženiera-tehnologa specialitātes iegūšanas Latvijas Lauksaimniecības universitātē sākusi strādāt Patērētāju biedrību savienības centrālajā aparātā un atbildējusi tieši par sabiedrisko ēdināšanu.

Turpināt

Vienlīdzība padomju gaumē – mežacūkas sivēns ar mājas cūkas galvu

Džordža Orvela antipadomiskā romāna “Dzīvnieku ferma” citāts „Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki par citiem” attiecībā uz padomju laiku izvērtējumu gandrīz vai folklorizējies. Padomju kolektivizācijas programma balstījās uz postulātu par vienlīdzīgu labumu sadali, tomēr realitātē izrādījās citādi. Ģeogrāfiski to varētu raksturot tā – ražoja perifērija, patērēja centrs. Bet sociāli – patērēja šaura elite, kamēr ražoja plašais proletariāta slānis. Šāda sociāla struktūra varēja izskatīties aizdomīgi līdzīga „pūstošajam kapitālismam”, tādēļ darbojās gan propagandas, gan citi mehānismi, kas palīdzēja šo līdzību nogrimēt. Tomēr āža kāja vienmēr kaut nedaudz izspraucās no talāra apakšas.

Turpināt

Kas saista trekno gadu premjeru ar krājkasīti?

Abos gadījumos runa ir par resursu uzkrāšanu. Krājkasīte ir kārba uzkrājumu veidošanai, treknie gadi – no Bībeles sižeta atvasināta metafora par nepieciešamību uzkrāt resursus pirms bada gadu iestāšanās, savukārt trekno gadu premjers – šīs metaforas ieviesējs Latvijas politiskajā diskursā. Treknie gadi ir viena no ietilpīgākajām politiskajām un vienlaikus arī gastronomiskajām metaforām, kas veidojusies salīdzinoši nesen un pārsteidzoši ātri un spēcīgi iesakņojusies valodā, kā arī tikusi papildināta ar virkni citu verbālu un vizuālu metaforu līdzīgu nozīmju izteikšanai. Šajā ierakstā vēlos noskaidrot, kādas ir šī metaforiskā koncepta popularitātes cēloņi un interpretācijas iespējas.

Turpināt

Ņinas Masiļūnes saldā desa

„Tā desa taču ir veca!”: Ņinas Masiļūnes jaunievedumi Latvijas virtuvē

Ņina Masiļūne ir populāra pavārgrāmatu autore, plaši pazīstama vēl laikā, kad pavāri netika pielīdzināti rokzvaigznēm un pavārgrāmatās gandrīz vispār nebija attēlu. Masiļūne ir vismaz 28 pavārgrāmatu autore, kas regulāri izdotas kopš 1982. gada latviešu, krievu, vācu un citās valodās. Pati pirmā recepšu grāmata tapusi kopā ar Kaucmindes mājturības skolas absolventi Anitu Pasopu, jau pieredzējušu pavārgrāmatu autori (“Ikdienai un svētku galdam”, 1982). Šogad iznākusi pati jaunākā Masiļūnes pavārgrāmata “Pankūkas, pīrāgi un citi gardumi latviešu gaumē” (Jumava, 2015).

Turpināt