Category Archives: Padomju virtuve

Lielā ēstgriba. Sociālisma ēdienkarte strādnieku ēdnīcā

Ogres trikotāžas kombināta vērpšanas fabrikas strādnieki vienā dienā varēja pieveikt vairākus krējuma spaiņus, sviestmaižu simtus un salātus piecdesmitlitrīgos katlos, 120 kilogramus asaru un tonnām gaļas. Sociālisma laika rūpnīcās un fabrikās bija nodrošināta pārtikas apgādes sistēma, kas ļāva tur strādājošajiem ne tikai paēst uz vietas, bet arī rūpnīcas teritorijā iegādāties pusfabrikātus ātrai vakariņu pagatavošanai mājās. Tā stāsta Ināra Laganovska, Ogres trikotāžas kombināta ēdnīcas pavāre, kas darbu tur sākusi 1980. gadā un nostrādājusi gandrīz līdz kombināta slēgšanai 1997. gadā.

Turpināt

Viss ir tāpat, tikai citādāk: patērētāju biedrībās ieviestā kārtība

Šodien patērniecības spožums un posts pamatā saistīts ar sabiedrības iespējām un pieaugošo vēlmi patērēt aizvien vairāk – ne tikai ēdienu, bet arī kultūru, emocijas un citas nesatveramas lietas. Padomju Savienībā tādi metaforiski pārcēlumi nav bijuši cieņā un tolaik pastāvošās Patērētāju biedrības apvienoja ēdināšanas un tirdzniecības uzņēmumus, tos vienlaikus gan vadīja, gan pārbaudīja un darbiniekus gan apmācīja, gan kontrolēja. Par to stāsta Ilga Zepa, kura šajā sistēmā nostrādājusi gandrīz 20 gadus, pēc inženiera-tehnologa specialitātes iegūšanas Latvijas Lauksaimniecības universitātē sākusi strādāt Patērētāju biedrību savienības centrālajā aparātā un atbildējusi tieši par sabiedrisko ēdināšanu.

Turpināt

Padomju restorānu ikdiena, zivju dienas un atmiņas par “Skrundas krēmu”

Ceturtdienas – zivju dienas. Tā tika pasludināts Padomju Latvijā, lai atrastu veidu, kā sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu apmeklētājus rosināt nobaudīt ne vienmēr baudāmo zivju ēdienu sortimentu. Skrundas restorānā “Mežābele” ceturtdienās visdrīzāk netika pasniegti ne nēģi, ne laši un tā laika ēdināšanas darbinieki uz šo zivju dienas fenomenu skatījās visai skeptiski. Diemžēl šī restorāna darbiniecei Guntai Stepanovai neviens attēls no tā laika nav saglabājies. Tāpēc priecāšos, ja kādam no lasītājiem varētu būt pieejamas fotogrāfijas no restorāna “Mežābele” darbības padomju laikā.

Turpināt

Vienlīdzība padomju gaumē – mežacūkas sivēns ar mājas cūkas galvu

Džordža Orvela antipadomiskā romāna “Dzīvnieku ferma” citāts „Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki par citiem” attiecībā uz padomju laiku izvērtējumu gandrīz vai folklorizējies. Padomju kolektivizācijas programma balstījās uz postulātu par vienlīdzīgu labumu sadali, tomēr realitātē izrādījās citādi. Ģeogrāfiski to varētu raksturot tā – ražoja perifērija, patērēja centrs. Bet sociāli – patērēja šaura elite, kamēr ražoja plašais proletariāta slānis. Šāda sociāla struktūra varēja izskatīties aizdomīgi līdzīga „pūstošajam kapitālismam”, tādēļ darbojās gan propagandas, gan citi mehānismi, kas palīdzēja šo līdzību nogrimēt. Tomēr āža kāja vienmēr kaut nedaudz izspraucās no talāra apakšas.

Turpināt

Ledusskapis baseinā un cūka kamīnzālē. Kā jau pa kāzām!

Padomju laiku godi nenotika tikai lauku sētās, divu dienu kāzas tika svinētas Pierīgas klubos un skolu zālēs, galvaspilsētas dzīvokļos un privātmājās. Livija Brūvere svētku galdus sāka klāt it kā nejauši – palīdzējusi draudzenei ģimenes godos vēl Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas pēdējā kursā, 70. gadu beigās. Pēc vēl dažiem pasūtījumiem no draudzenes mammas darbavietas ar nosaukumu „meitenes uztaisīs” labā slava gājusi abām jaunajām saimniecēm pa priekšu. Kopš tā laika klāti galdi 87 kāzās, vēl jāpieskaita arī bēru un jubileju reizes.

Turpināt

Uzraudzīt un sodīt. Padomju sabiedriskās ēdināšanas sasaistošās sistēmas

Padomju virtuves raksturīga iezīme bija uzsvara likšana uz sabiedrisko ēdināšanu. Utopiskais gastronomiskais projekts paredzēja sievietes atsvabināšanu no verdzības pie plīts, radot vairāk laika kultūras dzīves baudīšanai un redzesloka paplašināšanai[1]. Tomēr aplūkojot padomju sabiedriskās ēdināšanas sistēmu tuvāk, redzama virzība uz tādu sabiedrības mehānisma izveidi, kas indivīdu pakļauj vertikālām totalitārās kontroles struktūrām. Komplicētu administratīvo struktūru kontroles mehānismu izveide, ražošanas un pārtikas sadales monopolizācija, kas nesaraujami saistīta ar deficītu, nepietiekamiem uzturlīdzekļiem un zemu produktu kvalitāti, kā arī pārtikas sadales hierarhiskās prakses veicināja pamatīgu sabiedrības automatizāciju, pārvēršot indivīdus ideālos totalitārās sistēmas valdīšanas un pakļaušanas subjektos (sk. Сохань).

Turpināt

Godu saimniece un viņas vīrs, kas garnēja tortes

Šodienas priekšstatu par padomju laika ēdienkarti lielā mērā ietekmē atmiņas par sabiedrisko ēdināšanu – vietējām iespējām pielāgoti, tāpēc ne vienmēr garšīgi, citu republiku ēdieni, ne pārāk kvalitatīvs ēdiens, kas atstājis mieles vēl šodien, nozagts gaļas un taukvielu daudzums, kas padarījis ēdienu pliekanu utt. Taču Latvijas laukos tolaik, šķiet, pastāvēja autonoma republika, tur blata vietā bija kaimiņu kooperēšanās, deficīta vietā – pašu izaudzēto produktu pārvēršana kvalitatīvos ēdienos, bet ļuļa kebabu un azū aizstāja latviešu tradicionālie ēdieni, kas gatavoti no paaudzes paaudzē. Vismaz tāds priekšstats rodas no godu saimnieču stāstītā.

Turpināt