Category Archives: Padomju virtuve

Vienlīdzība padomju gaumē – mežacūkas sivēns ar mājas cūkas galvu

Džordža Orvela antipadomiskā romāna “Dzīvnieku ferma” citāts „Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki par citiem” attiecībā uz padomju laiku izvērtējumu gandrīz vai folklorizējies. Padomju kolektivizācijas programma balstījās uz postulātu par vienlīdzīgu labumu sadali, tomēr realitātē izrādījās citādi. Ģeogrāfiski to varētu raksturot tā – ražoja perifērija, patērēja centrs. Bet sociāli – patērēja šaura elite, kamēr ražoja plašais proletariāta slānis. Šāda sociāla struktūra varēja izskatīties aizdomīgi līdzīga „pūstošajam kapitālismam”, tādēļ darbojās gan propagandas, gan citi mehānismi, kas palīdzēja šo līdzību nogrimēt. Tomēr āža kāja vienmēr kaut nedaudz izspraucās no talāra apakšas.

Turpināt

Ledusskapis baseinā un cūka kamīnzālē. Kā jau pa kāzām!

Padomju laiku godi nenotika tikai lauku sētās, divu dienu kāzas tika svinētas Pierīgas klubos un skolu zālēs, galvaspilsētas dzīvokļos un privātmājās. Livija Brūvere svētku galdus sāka klāt it kā nejauši – palīdzējusi draudzenei ģimenes godos vēl Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas pēdējā kursā, 70. gadu beigās. Pēc vēl dažiem pasūtījumiem no draudzenes mammas darbavietas ar nosaukumu „meitenes uztaisīs” labā slava gājusi abām jaunajām saimniecēm pa priekšu. Kopš tā laika klāti galdi 87 kāzās, vēl jāpieskaita arī bēru un jubileju reizes.

Turpināt

Uzraudzīt un sodīt. Padomju sabiedriskās ēdināšanas sasaistošās sistēmas

Padomju virtuves raksturīga iezīme bija uzsvara likšana uz sabiedrisko ēdināšanu. Utopiskais gastronomiskais projekts paredzēja sievietes atsvabināšanu no verdzības pie plīts, radot vairāk laika kultūras dzīves baudīšanai un redzesloka paplašināšanai[1]. Tomēr aplūkojot padomju sabiedriskās ēdināšanas sistēmu tuvāk, redzama virzība uz tādu sabiedrības mehānisma izveidi, kas indivīdu pakļauj vertikālām totalitārās kontroles struktūrām. Komplicētu administratīvo struktūru kontroles mehānismu izveide, ražošanas un pārtikas sadales monopolizācija, kas nesaraujami saistīta ar deficītu, nepietiekamiem uzturlīdzekļiem un zemu produktu kvalitāti, kā arī pārtikas sadales hierarhiskās prakses veicināja pamatīgu sabiedrības automatizāciju, pārvēršot indivīdus ideālos totalitārās sistēmas valdīšanas un pakļaušanas subjektos (sk. Сохань).

Turpināt

Godu saimniece un viņas vīrs, kas garnēja tortes

Šodienas priekšstatu par padomju laika ēdienkarti lielā mērā ietekmē atmiņas par sabiedrisko ēdināšanu – vietējām iespējām pielāgoti, tāpēc ne vienmēr garšīgi, citu republiku ēdieni, ne pārāk kvalitatīvs ēdiens, kas atstājis mieles vēl šodien, nozagts gaļas un taukvielu daudzums, kas padarījis ēdienu pliekanu utt. Taču Latvijas laukos tolaik, šķiet, pastāvēja autonoma republika, tur blata vietā bija kaimiņu kooperēšanās, deficīta vietā – pašu izaudzēto produktu pārvēršana kvalitatīvos ēdienos, bet ļuļa kebabu un azū aizstāja latviešu tradicionālie ēdieni, kas gatavoti no paaudzes paaudzē. Vismaz tāds priekšstats rodas no godu saimnieču stāstītā.

Turpināt

Pārtikas tehnologa ikdiena – „nesmukā” zupa un salātu mazgāšana

Turpinot ieskatu projektā „Padomju Latvijas virtuve”, šoreiz piedāvāju iepazīties ar pārtikas tehnologa ikdienas gaitām Talsu rajona sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos 1970. un 1980. gados. No šodienas viedokļa tajās netrūkst komiski traktējamu situāciju, kas jaunā gaismā parāda Latvijā jau folklorizējušos izteikumu par „salātu mazgāšanu”, kā arī ļauj gūt priekšstatu par ēdiena estētisko novērtējumu.

Turpināt

Ņinas Masiļūnes saldā desa

„Tā desa taču ir veca!”: Ņinas Masiļūnes jaunievedumi Latvijas virtuvē

Ņina Masiļūne ir populāra pavārgrāmatu autore, plaši pazīstama vēl laikā, kad pavāri netika pielīdzināti rokzvaigznēm un pavārgrāmatās gandrīz vispār nebija attēlu. Masiļūne ir vismaz 28 pavārgrāmatu autore, kas regulāri izdotas kopš 1982. gada latviešu, krievu, vācu un citās valodās. Pati pirmā recepšu grāmata tapusi kopā ar Kaucmindes mājturības skolas absolventi Anitu Pasopu, jau pieredzējušu pavārgrāmatu autori (“Ikdienai un svētku galdam”, 1982). Šogad iznākusi pati jaunākā Masiļūnes pavārgrāmata “Pankūkas, pīrāgi un citi gardumi latviešu gaumē” (Jumava, 2015).

Turpināt

Padomju Latvijas virtuve

Padomju Latvijas virtuve ir pētniecības projekts, kura ietvarā tiek vākta informācija par kulināriju Latvijā padomju periodā.

Skatījums uz padomju periodu mūsdienās no viens puses ir tendenciozs – visu periodu kopumā vērtējot negatīvi, kā „slikto pagātni”, no otras puses – ikdienas sarunās mēdz pieminēt nostalģiju pēc padomju laika, tajā aizritējušo saulaino bērnību un jaunību. Tāpat arī priekšstats par padomju virtuvi ir divējāds – no vienas puses, tas ir ierobežotu iespēju un izvēles laiks, kurā valdīja blats un deficīts, no otras puses, lielu viesību un svētku laiks, kurās „galdi lūza”, un produkti nebija tik „ķīmiski” kā šodien. Turklāt padomju laika vienkāršais ēdiens vairākām paaudzēm saistās ar „bērnības garšu”. Šie mani pieņēmumi par padomju laika interpretācijas iespējām ir sākumpunkts šī perioda izvērtējumam caur kulinārijas prizmu. Tas, kā tiek izdarītas pārtikas izvēles, iegūti nepieciešamie produkti, kā ēdiens tiek pagatavots, pasniegts, ar ko kopā un kādos apstākļos to ēd un kā novērtē – atbildes uz šiem jautājumiem sniedz ieskatu ne tikai konkrēta vēsturiska perioda sadzīvē, bet arī pastāsta par kultūras un sociālo pieredzi, vērtību un uzskatu sistēmu.

Projekta ietvarā intervēšu cilvēkus, kas padomju laikā strādājuši dažādās ar ēdināšanu saistītās profesijās, gan paši gatavojuši un pasnieguši ēdienu, gan izglītojuši, instruējuši un kontrolējuši citus. Savukārt šeit regulāri publicēšu interviju fragmentus un interesantus faktus par padomju virtuvi.

Ja jums zināma informācija, kas projektam var noderēt, piemēram, vecmāmiņa bijusi pavāre, vai mamma mācījusies par pārtikas tehnologu un jūs gribat pievienot projektam viņu stāstu vai fotogrāfijas, sazinieties ar mani.

Pētniecības projektu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.