Category Archives: Padomju virtuve

Šampanieti visiem! jeb padomju Jaungada tradīciju radīšana

Gada nogalē sarunas par to, kā svinēt Jauno gadu un ko likt galdā, ir gandrīz neizbēgamas. Šajā ierakstā uz Jaunā gada svinēšanu aicinu paraudzīties no cita skatu punkta un meklēt atbildes nevis uz jautājumu – kā svinēt?, bet gan – kāpēc mēs svinam svētkus noteiktā veidā, kā rodas vai tiek radītas svētku tradīcijas? Nav pārāk viegli analizēt pašiem sevi un runāt par to laiku, kurā dzīvojam, daudz vieglāk ir kaut ko ieraudzīt ar laika distanci. Tā kā esmu veidojusi samērā daudz interviju par padomju virtuvi, mani ieinteresēja arī Jaunā gada svinēšana tieši padomju periodā. Tādēļ uz sarunu aicināju vēsturnieci, Latvijas Universitātes profesori Vitu Zelči.

IMG_7178

AS: Lasot Jūsu pētījumus, vēsture atsedzas kā ļoti aizraujošs temats. Es par vēsturi bieži uzzinu no pavārgrāmatām. Man tās ir stāstu grāmatas, kas ļauj paskatīties ne tikai uz t.s. “lielo vēsturi”, kas runā par karagājieniem, varoņiem un politiskiem lēmumiem, bet uz to, kā šie lielie notikumi varēja ietekmēt atsevišķas mājsaimniecības. Tāpēc mūsu šīsdienas sarunas tēma ir svētku svinēšana, arī svētku galds, domājot par to, kā padomju laikā tika iedibinātas un izplatītas noteiktas svētku prakses. Mans pirmais jautājums ir par Ziemassvētku un Jaunā gada attiecībām padomju laikā. Vai Ziemassvētki bija aizliegti?

VZ: Jāsaka, ka sākotnēji tika aizliegti abi svētki, jo 1929. gadā Padomju Savienībā sākās antireliģiska kampaņa, kuras rezultāts bija pārtraukta Ziemassvētku un arī Jaungada svinēšana. Kā viens no iemesliem tika minēts tas, ka Jaungada egle ir reliģisks atribūts. Tomēr Jaungada svinēšanas tradīcija atgriezās strauji un padomju cilvēkam ļoti negaidīti. 1935. gada 28. decembrī galvenais Padomju Savienības laikraksts “Pravda” publicē Kijevas apgabala partijas pirmā sekretāra Pāvela Postiševa rakstu “Organizēsim Jaunajā gadā bērniem labu eglīti” un šajā rakstā ir teikts, ka agrāk Jaunais gads bija buržuju svētki un darbaļaužu bērni varēja tikai skumjām acīm nolūkoties, kā buržuju bērni svin šos svētkus pie eglītes, grezni klātiem galdiem un saņem dāvanas. Tagad darbaļaužu valstij ir pienākums dāvāt darbaļaužu bērniem šos svētkus, taču tiem jābūt citādākiem nekā buržuju Jaunajam gadam, kas tika svinēts elites un ģimenes lokā. Darbaļaužu bērniem būs kolektīvs Jaunais gads un šos svētkus svinēs skolās, uzņēmumos un fabrikās. Bērni saņems dāvanas, nāks Salavecis un, protams, būs eglīte. Tā Padomju Savienībā atgriezās Jaunais gads.

Šāda atgriešanās bija neizbēgama un pat obligāta. Visus svētkus var klasificēt vairākos formātos: patriotiskie svētki, valsts svētki, piemiņas dienas, sēru dienas utt. Bet ir vēl viens atsevišķs svētku veids, kuru rituālu un svētku pētnieks Amitajs Ecioni dēvē par spriedzes menedžmenta svētkiem. Viņš uzsver, ka spriedzes menedžmenta svētki ir labs instruments, lai sekmētu sabiedrības solidaritāti un veicinātu cilvēka un valsts attiecības. Valstu kalendāros šādi svētki atkārtojas ik pēc noteikta laika posma, tie pārtrauc rutīnu, ikdienas nogurumu, un to galvenā loma ir visu apgriezt pilnīgi otrādi, pieļaut nenormalitāti. Tas, kas ikdienā uzskatīts par nenormālu, šādos spriedzes menedžmenta svētkos tiek pieņemts kā normāls. Piemēram, ikdienā mēs taču nepārģērbjamies maskās un necērtam kokus bez vajadzības, bet Jaunajā gadā maskošanās, karnevāls un rotaļas ap eglīti ir pilnīgi normāla parādība.

zvaigzne

AS: Man ienāca prātā piemērs par ēdienu – pirms svētkiem veikalos tika “izmesti”[1]
deficīta produkti. Arī tas parāda šo apgriezto kārtību – nepieejamais kļūst pieejams. Vēl viens stāsts, kas apstiprina to, ko Jūs teicāt, ir par padomju šampanieti. Padomju laikā notika izmaiņas tajā, kā šis produkts tika uztverts. Somu sociologs Juka Gronovs pētījumā par elitāro pārtiku staļinismā, stāsta par to, kā padomju laikā tika konstruēts šampanieša dzeršanas kults visos svētkos. Tas vēstīja, ka Padomju Savienībā katrs strādnieks var atļauties dzert šampanieti, bet kapitālisti to var atļauties tikai augstos svētkos un tikai elite. Protams, lai šādu situāciju izveidotu, pats produkts tika radīts no jauna un nebūt nebija līdzīgs kapitālistu šampanietim. Un tomēr – šis dzirkstošais, putojošais dzēriens kļuva par neatņemamu visu svētku sastāvdaļu. Tādēļ man šķiet, ka attiecībā uz ēdienu un dzērienu, varas attiecībām ar iedzīvotājiem bija arī disciplinējoša funkcija – kaut kas tika atņemts, padarīts nepieejams un svētkos šī nevienlīdzība tika nolīdzināta. Tad kļūst saprotama spriedzes noņemšana – noteiktā laikā varas uzstādītie nosacījumi tiek pārkāpti un tas veido tādu kā iebildumu, pretošanos varas aparātam, tas ir kā ventilis, ko svētki atrauj vaļā.

VZ: Nu jā, svētki ir kā ventilis, kas palaiž cilvēkus brīvībā. Ja skatās pilnīgi nopietni, nu ko tad padomju cilvēks ir nosvinējis 1930. gados? 1. decembrī ir tā saucamā Staļina konstitūcijas diena, tad vēl Padomju Savienības dibināšanas diena, pašās decembra beigās, bet tas viss ir bezgala nopietni un bezgala nogurdinoši. Padomju cilvēks šajā ziemā ir absolūti noguris. Jaunā gada pārvēršana par galvenajiem spriedzes menedžmenta svētkiem, protams, iekļauj šampanieti. Vēsturiskais datējums ir 1937. gads, kad tiek akceptēta marka “Padomju šampanietis”. Pakāpeniski šī recepte un šī marka izsējas pa visām padomju vīna un alkoholisko dzērienu ražošanas fabrikām un tad, kā Jūs labi uzsvērāt, šampanietis kļūst pieejams katram strādniekam. Arī šajā akceptā ir pateikts, ka ikdienā dzert ir slikti, lai gan mēs zinām, ka Padomju Savienībā alkohola patēriņam ir ļoti augsts līmenis, lūk, taču Jaunais gads ir tā diena, kad vara saka – dzert ir labi, jo ir jāpaceļ glāze, jāuzsauc tosts un jāsvin svētki. To labi parāda skaistās 1930. gadu beigu padomju reklāmas, kad šampanietis kļūst par vienu no reklamētākajām precēm. Līdzīgi arī 1950. gadu sākumā, kad šampanietis tiek attēlots uz apsveikuma kartītēm kā viens no svarīgiem Jaungada simboliem.

shampanietis

AS: Šādi materiāli norāda uz padomju svētku tradīciju apzinātu veidošanu. Kādā svētku organizēšanai veltītā metodiskā izdevumā, kas datēts ar 1960. gadu, aprakstīts, ka “līdz ar sociālisma uzvaru aktuāls kļuva jautājums par seno tradīciju būtisku pārveidošanu”, jo to reliģiskais saturs jaunajos apstākļos vairs neesot pieņemams. Autors tālāk uzskaita, ka iesvētības aizstāj ar pilngadības svētkiem, kristības – ar bērnības svētkiem un likumsakarīgi – Ziemassvētku svinēšanu aizstāj Jaunā gada svinības.

VZ: Jā, ir tāda kampaņa 1960. gadu sākumā. Kontekstuāli jāsaka, ka Padomju Savienībā 1960. gadu sākumu raksturo lieli zinātnes un tehnikas sasniegumi, cilvēks lido kosmosā, un tāpēc šis laika posms ievada jaunu antireliģisko kampaņu. Tiek pamanīts, ka ļoti daudzus ģimenes rituālus – bērnu kristīšanu, iesvētīšanu, laulības, bēres – cilvēki īsteno baznīcās nevis valsts institūcijās. Tāpēc tiek izvirzīts mērķis šo privātpersonu dzīves daļu nodalīt no Baznīcas telpas un pārnest uz to telpu, kas saistīta ar varu, tātad uz klubiem, uz izpildkomitejām, uz ciemu padomēm un uz zagsiem – dzimtsarakstu reģistrācijas nodaļām. Aktīvi sāk darboties dažādas institūcijas – komjaunatne, Kultūras ministrija, arodbiedrība un top lēmumi par pasākumiem, tradīciju ieviešanu darbaļaužu dzīvē. Top arī kopīgi nolikumi, kā šīs sadzīves tradīcijas būtu jāsvin, un tam nodrošināts metodiskais atbalsts. Tiek dibināti padomju tradīciju sektori, par kuriem gādā Kultūras ministrija un, Latvijas situācijā, Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas nams. Šo institūciju uzdevums ir izstrādāt metodiku, instrukcijas, kā veidot dažādu pasākumu scenāriju, kā top bērnības svētki, pilngadības svētki, kā šos svētkus padarīt pievilcīgus.

AS: Ja Jaunais gads ir jauni svētki padomju dienaskārtībā, kā padomju cilvēks uzzina, kā tos jāsvin, kādas tradīcijas, kādus ēdienus ieviest? Šeit, manuprāt, jāpiemin populārās kultūras loma, dažādu mediju loma – filmas, multfilmas, žurnāli, apsveikuma kartītes – visi šie objekti veido vienotu izpratni par padomju Jauno gadu. Vēl šodien daudzi skatās filmas “Likteņa ironija jeb vieglu garu” (1976) vai “Karnevāla nakts” (1956). Tās kļuva gandrīz par kulta filmām, un, starp citu, arī pašu svētku sastāvdaļām, jo padomju laikā filmas varēja redzēt tikai tad, kad vara izlēma tās parādīt televīzijā. Šīs filmas rāda, kā tiek svinēts Jaunais gads. Vai mēs varam teikt, ka filmās redzētais tiek pārnests uz cilvēku mājām, uz cilvēku dzīvēm?

VZ: Kaut kādā mērā tās filmas, kas mums ir Jaungada simboli, arī iemieso šīs noteiktās prakses, jo “Karnevāla nakts” ir filma, kas ir viens no Hruščova atkušņa simboliem, filma uz ekrāniem iznāk 1956. gadā, bet tur darbība notiek publiskajā telpā nevis mājās, redzama svinēšana ārpusē. Bet “Likteņa ironija” attēlo mājas, ģimenes svētkus un tie jau ir 1970. gadi. Jāatzīmē, ka Jaunā gada tradīcija netika radīta no jauna, bet svētku programma tomēr tika pamainīta. Lielā mērā televīzijas ietekmē, jo kopš 1960. gadiem Padomju Savienībā televīzija kļūst par neatņemamu Jaunā gada sastāvdaļu, Vissavienības centrālajā televīzijā ir raidījums “Zilā uguntiņa”, kas kopš 1964. gada ir Jaungada sastāvdaļa. Arī Latvijas televīzijā ir sava programma un, protams, viens no svarīgākajiem raidījumiem ir…

AS: Mikrofons!

VZ: Mikrofons, jā, 1. janvārī, bet vēl arī Vecgada koncerts, kuru visi gaida un kurā startē nākamā gada populārākās dziesma.

edieni.jpg

Hruščova atkusnis svētkus savā veidā komercializē, piedāvā arvien vairāk dažādas izklaides un dāvināšanas iespējas. Arī, piemēram, Latvijas žurnāls “Zvaigzne” sāk popularizēt iepirkšanos, parādās svētkiem veltīti dzejoļi, ēdienu receptes.  Žurnāls sāk piedāvāt attēlus – kādam jāizskatās svētku galdam un, protams, šeit redzams šampanietis, arī portvīns un, nezin kāpēc, kefīra pudele, varbūt tā ir piena pudele. Tur ir cepetis un zivis, jo ir tāda tradīcija, ka zivju ēšana un zvīņu krāšana nozīmē pārticību nākamajā gadā.

VZ: Latvijā žurnāli akceptēja arī seno tradīciju atgriešanos un svētku galdā parādījās zirņi, pupas, pīrādziņi, sklandrauši un citi tradicionāli ēdieni. Atgriežoties pie tā, ka cilvēki svin jauno gadu mājās, tas saistīts ar tīri kontekstuālām lietām, jo Hruščova laikā sāka būvēt dzīvojamās mājas un cilvēki saņēma individuālus dzīvokļus un pārcēlās no komunālās telpas, no kopmītnēm, uz padomju cilvēka sapni – atsevišķu dzīvokli. Tas arī nosaka to, ka svētki notiek mājās. Brežņeva laika posms ir atsevišķs stāsts, jo viena no Brežņeva komandas pasākumu virknēm, lai iegūtu tautas simpātijas, ir svētku svinēšanas prakse. Kalendārā tika radītas jaunas brīvdienas – 9. maijs un 8. marts. Cilvēkiem tika mācīts svinēt šos valsts akceptētos svētkus un sākās izteikta mājas svētku propagandēšanas kampaņa – ar padomu grāmatām, publikācijām presē u.c. Svinot svētkus katram savās mājās, solidaritāte izpaudās sinhronitātē – visi vienā laikā klāja galdus, darīja noteiktas lietas savā privātajā telpā. Jaunais gads kā brīvdiena pirmo reiz bija 1948. gadā – kā pirmā oficiāli brīvā spriedzes menedžmenta svētku diena Padomju savienībā.

AS: Viens gastronomisks iestarpinājums, runājot par mājām un svinēšanu mājās, – Hruščova laika dzīvokļu plānojums ietekmēja arī gastronomiskās izvēles. Es domāju aukstā galda popularitāti. Svētku galda, īpaši Jaunā gada, aprakstos minētie ēdieni netiek pasniegti silti vai servēti porcijās. Viss galds tiek servēts vienlaikus, tas ir bufetes galds, ko mēs pazīstam arī kā auksto galdu. Aukstā galda popularitāti nosaka divi apstākļi. Pirmais ir tas, ka mazajos padomju dzīvokļos nav pietiekami daudz vietas, lai saklātu galdu, un visi ap to sasēstos. Otrs – saimniece var visu sagatavot iepriekš, salikt uz galda un pati piedalīties viesībās, nevis virtuvē gatavot nākamo siltā ēdiena porciju. Šeit, protams, vērts pieminēt rasolu kā padomju galda centrālo tēlu. Rasola pagatavošana arī sinhronizē padomju cilvēku darbības šaurajās virtuvēs – jau sākot ar 30. decembri visur tiek vārīts, kapāts, griezts, jaukts un maisīts. Turklāt rasola vietu uz svētku galda nodrošina arī tā universālais raksturs – tas var būt priekšēdiens, pamatēdiens, uzkoda degvīnam un arī aizstāt saldo maltītes noslēgumā. Te kā piemērs iederēsies Jaungada ēdienkarte no 1970. gadiem, kas atrodama kādā pavārgrāmatā. Tajā no zivju ēdieniem minēts galerts, kaviārs un karpa, no gaļas ēdieniem – auksti cepeši, cepti putni, marinēti dārzeņi, īpaši sēnes, bet arī gurķi un tomāti un kā īpaši latvisks ēdiens minētas ceptas reņģes baltajā marinādē un dažāda veida salāti. Krievu ēdiena vēsturnieks Viljams Pohļobkins raksta, ka visi šie aukstā galda ēdieni – trekni, skābi un sāļi – ir ļoti laba uzkoda pie degvīna.

galds1

VZ: Jāpiemin arī tas, ka par Jaunā gada tuvošanos vēsta mandarīni un to smarža.

AS: Jā, tas droši vien saistīts ar sezonalitāti un pieejamību noteiktā laikā.

VZ: Padomju valstij vajadzēja gādāt, lai ostās ierastos kuģi no dienvidu valstīm un mandarīni tiktu “izmesti” tirgū un cilvēki tos varētus nopirkt ne tikai galvaspilsētās, bet arī citur.

AS: Tas arī saistīts ar blata un deficīta lomu tajā, kā veidojas svētku galds. Iecienītas bijušas zivju delikateses un konservi, kas pieejami par blatu. Man izbrīnu izraisīja bulgāru augļu  konservu fenomens, tie taču bija parasti kompoti, bumbieri, plūmes, kas pieejami tepat, mūsu augļu dārzos. Zivju konservi, pēc attēliem spriežot, bieži vien likti galdā oriģinālajā iepakojumā. Šobrīd tas šķiet neierasti, ja redzam konservu kārbu uz galda, bet padomju galda klājumā, pieļauju, ka tas parādās, lai apliecinātu produkta izcelsmi, deficīta statusu un tā dabūšanā ieguldītās pūles.

VZ: Runājot par cīņām par deficīta precēm, jāņem vērā, ka Padomju Savienībā svētki un svētku galds ir ļoti atšķirīgi dažādām sociālām grupām. Galvenā prakse vai instruments, lai radītu varai lojālus cilvēkus, bija produktu sadale un pieejamība. Varai pietuvināto cilvēku, padomju nomenklatūras darbinieku galds atšķīrās no darbaļaužu, kolhoznieku, strādnieku galda, kuriem nebija pieejas specveikaliem.

galds

AS: Tas ietver pretrunu no ideoloģijas viedokļa. Padomju ideoloģija taču popularizē vienlīdzību, bet pastāv specializētie veikali un neoficiālas produktu ieguves shēmas kā blats.  Tā taču ir acīmredzama nevienlīdzība.

VZ: Jā, bet šī acīmredzamā nevienlīdzība nav redzama sava laika medijos un nekādā citā veidā, jo mediji, tai skaitā padomju pavārgrāmatas, rakstīja sociālistiskā reālisma stilā. Tas nosaka, ka dzīve ir jāattēlo tāda, kādai tai vajadzētu būt, nevis tāda, kāda tā ir. Tāpēc arī mums šobrīd skatoties gan padomju filmas, gan padomju žurnālus, rodas sava veida ilūzija, ka dzīve tāda ir bijusi, nevis, ka mēs redzam attēlojumu, kādai tai vajadzēja būt.

AS: Vai deficītā un pēkšņā noteiktu produktu “izmešanā” nevar saskatīt apzinātu darbību, varas kontrolētu produktu padevi? Vai varam runāt par to, ka valsts zināmā mērā uzņemas barotāja funkciju un ar tās palīdzību disciplinē pilsoņus? Valsts nosaka, kurš ko dabūs, cik daudz dabūs. Vai arī – dabūs tikai par nopelniem, kā, piemēram, stahanovieši vai Lielā Tēvijas kara veterāni, kas varēja iepirkties speciālos veikalos. Vai var runāt par disciplinēšanas mehānismu ar ēdiena palīdzību?

VZ: Jā, protams! Īpaši pilsētnieki bija no tās atkarīgi. Latvijā kā glābiņš bija Latvijas lauki, privātās, mazās mājsaimniecības ar pushektāru zemes, kas ļāva pašiem izaudzēt dārzeņus, izaudzēt gaļas lopus. Tas veidoja alternatīvu pārtikas sagādi, kas varbūt daudziem cilvēkiem ļāva līdz galam neiekļauties padomju sistēmā un saglabāt zināmu brīvības zonu, jo atkarība no produktu sadales bija mazāka. Šobrīd pat grūti iedomāties, ka padomju periodā ļoti bieži cilvēkiem Latvijā sadzīve veidojās naturālās saimniecības ietvaros. Mēs paši audzējām pārtiku, mēs paši darinājām apģērbu un nebijām tik atkarīgi no preču sadales un preču deficīta. Mākslīgi vai dabīgi radīts, tas tomēr ļoti ietekmēja ikdienu.

AS: Bet parunāsim par to, kas notika, kad padomju laiks beidzās, kas notika 1990. gados, kā mainījās Jaunā gada svinēšana, kad atgriezās Ziemassvētki.

VZ: Pie mums Ziemassvētki oficiāli atgriezās 1989. gada 10. novembra Latvijas PSR Augstākās padomes dekrētu “Latvijas padomju sociālistiskās republikas likums par svētkiem un atceres dienām” un šis likums iekļāva oficiālajā kalendārā trīs svētku dienas – vasaras saulgriežus jeb Līgo dienu, Ziemassvētkus 25. decembrī un Latvijas Republikas proklamēšanas dienu 18. novembrī. Tas ir tā saucamais pārejas posms un nākamajā gadā stājās spēkā likums par svētkiem, atceres un atzīmējamajām dienām, top tas kalendārs, pēc kura mēs dzīvojam šodien.

AS: Vai mūsdienās, mūsu Jaungada svinēšanas tradīcijā, varam runāt par padomju mantojumu?

VZ: Domāju, ka jā. Vēl ir viens interesants fakts par tradīcijām – lasot Latvijas Republikas laika, 1930. gadu beigu presi, tā akcentē, ka Jauno gadu Rīgā raksturoja baznīcu torņu zvanu skaņa un kuģu sirēnas. Šobrīd Rīgā tomēr dzirdam salūtu, šo zināmā mērā militāro troksni. Vēl prese vēstīja, ka Rīgas laukumos, ielās un restorānos ir daudz cilvēku, un viņi sasveicinās ar saukli “Lai dzīvo!”

AS: Manuprāt, ļoti labs sauklis Jaunajam gadam, ko mēs varbūt varam padarīt par tradīciju. Lai dzīvo!

sveiciens

Saruna risinājās 2018. gada decembrī radio “Naba” studijā un tās pilnu ierakstu var noklausīties šeit.

[1] Padomju laikā daudzi produkti bija deficīts un nebija pieejami veikalos, bet noteiktā laikā pēkšķi tika atvesti uz veikaliem un veidojās liels pieprasījums un garas rindas.

Ezītis, saulīte, trīs priedes un citi saldie noslēpumi padomju konditorejā

Džūlija Čailda[1] 20. gadsimta vidū centās pārliecināt amerikāņus, ka elitārā franču gastronomija ir pārceļama no restorāniem uz mājas virtuvēm, ja vien mājsaimniece precīzi seko pavārgrāmatas instrukcijām. Šodien līdzīgi ir ar saldumu gatavošanu mājās – pat sarežģītākās daudzstāvu kūkas, tāpat kā kaprīzi un drebelīgi krēmi kļūst padevīgi ieinteresēta amatiera rokās, ja vien tas seko profesionālu pavāru norādēm vai detalizētām video pamācībām, kas plaši pieejamas, turklāt prot izmantot cukura termometrs, elektriskās cepeškrāsns taimera vai dubultkatla palīdzību. Konditore Anna Veipa man pastāstīja, ka agrāk bijis citādi. Agrāk kūkas tapušas ar malku kurināmās cepeškrāsnīs, karameles gatavību noteica pēc vārīšanās burbuļa formas un tikai pēc olu čaumalām varēja nojaust, cik daudz olu slavens meistars pievienojis savā receptē. Varbūt tieši tāpēc zināšanas, ko varēja iegūt ilgā laikā un vienīgi ar “pārbaudījumu un kļūdu metodi” tika sargātas gandrīz tikpat rūpīgi kā viduslaiku alķīmiķu noslēpumi.

Turpināt

Vīrieši, gaļa un karš. Elitāra strādnieku ēdnīca rūpnīcā “Komutators”

Klausoties Ingrīdas Brambates stāstu par darbu kara rūpnīcas “Komutators” teritorijā esošajā Šašliku mājā 1970. gadu beigās, nevilšus rodas vēlēšanās viņas atmiņu ainu dramatizēt. Viņa – trausla 17 gadus veca meitene savā pirmajā darbavietā ēdnīcā, kas izvietota pārveidotā koka barakā, katru dienu strādā fiziski smagu darbu pie mūžīgi degoša ogļu pavarda ar asiņainiem kautķermeņiem visapkārt un letes pretējā pusē desmitiem izsalkušu vīriešu, izsalkuši pēc gaļas tik ļoti, ka pusdienās pasūta gaļas sautējumu kopā ar gaļas sautējumu. Tomēr viss neesot bijis nemaz tik dramatiski, Ingrīda Šašliku mājā par šefpavāri nostrādājusi trīs gadus un iegūtās prasmes novērtē vēl šodien, izvirzot augstas prasības gan sevis, gan citu pagatavotajam ēdienam.

Turpināt

Latvijas izlase Maskavā. Pavāru konkursā.

Ēdiens un sports. Pirmajā brīdī var izklausīties kā nesavienojami jēdzieni. Ēdienu nereti traktē kā baudas avotu, savukārt sportu – kā pašdisciplīnas stūrakmeni. Tomēr nodarbošanos ar tiem vieno kaislības un konkurence, vēlme pierādīt sevi un pārspēt pretinieku. Turklāt likme nav nauda, vienīgi – diploms. Šis ir stāsts par pavāru konkursiem padomju laikā, kuros, tāpat kā “lielajā” sportā, bija traumas, pārkāpumi, asaras un krāpšanās mēģinājumi. Vismaz tieši tik dinamiski tas izklausās, runājot par 30 gadus senu pagātni.

Turpināt

“Mēs zagām kā velli!” – padomju sabiedriskās ēdināšanas sētas puse

Pārtikas produktu zagšana nebija pārsteidzoša vai neparasta parādība padomju sabiedriskās ēdināšanas sistēmā. Zagšanu veicināja gan produktu deficīts un tukšie veikalu plaukti, gan blatu sistēma – iespējas pat diezgan vienkāršus pārtikas produktus dabūt tikai ar vajadzīgu cilvēku palīdzību, kā arī iemainīt nozagtos pārtikas produktus pret grūti iegūstamām rūpniecības precēm. Vārdu “zagt” aizstāja ar “iznest”, “ņemt”, bet vārdu “pirkt” ar vārdu “dabūt”. No vispārējās morāles viedokļa zagšana varēja tikt attaisnota, kaut arī formāli pret to tika veikti dažādi preventīvi un kontrolējoši pasākumi. Tomēr arī šeit deficītam un blatam bija liela nozīme, jo arī kontroles izrādījās piekukuļojamas, un dažreiz pietika vien ar somiņu, kurā bija olas, sviests, desa un majonēze.

Turpināt

Vimpelītis kā balva, kvasa tirgošana – sods

Krievu vēsturnieks Viljams Pohļobkins padomju sabiedriskās ēdināšanas raksturojumā ietilpina zemu ēdiena kvalitāti, neprasmīgus, mazkvalificētus pavārus, korupciju un zagšanu, zemu apkalpošanas un ēšanas kultūru kopumā1. Materiāli un informācija, ko pēdējā gada laikā esmu ieguvusi, intervējot padomju laika sabiedriskās ēdināšanas profesionāļus Latvijā, rosina domāt, ka tomēr bija samērā daudz izņēmumu.

Turpināt

Lielā ēstgriba. Sociālisma ēdienkarte strādnieku ēdnīcā

Ogres trikotāžas kombināta vērpšanas fabrikas strādnieki vienā dienā varēja pieveikt vairākus krējuma spaiņus, sviestmaižu simtus un salātus piecdesmitlitrīgos katlos, 120 kilogramus asaru un tonnām gaļas. Sociālisma laika rūpnīcās un fabrikās bija nodrošināta pārtikas apgādes sistēma, kas ļāva tur strādājošajiem ne tikai paēst uz vietas, bet arī rūpnīcas teritorijā iegādāties pusfabrikātus ātrai vakariņu pagatavošanai mājās. Tā stāsta Ināra Laganovska, Ogres trikotāžas kombināta ēdnīcas pavāre, kas darbu tur sākusi 1980. gadā un nostrādājusi gandrīz līdz kombināta slēgšanai 1997. gadā.

Turpināt