“Mēs zagām kā velli!” – padomju sabiedriskās ēdināšanas sētas puse

Pārtikas produktu zagšana nebija pārsteidzoša vai neparasta parādība padomju sabiedriskās ēdināšanas sistēmā. Zagšanu veicināja gan produktu deficīts un tukšie veikalu plaukti, gan blatu sistēma – iespējas pat diezgan vienkāršus pārtikas produktus dabūt tikai ar vajadzīgu cilvēku palīdzību, kā arī iemainīt nozagtos pārtikas produktus pret grūti iegūstamām rūpniecības precēm. Vārdu “zagt” aizstāja ar “iznest”, “ņemt”, bet vārdu “pirkt” ar vārdu “dabūt”. No vispārējās morāles viedokļa zagšana varēja tikt attaisnota, kaut arī formāli pret to tika veikti dažādi preventīvi un kontrolējoši pasākumi. Tomēr arī šeit deficītam un blatam bija liela nozīme, jo arī kontroles izrādījās piekukuļojamas, un dažreiz pietika vien ar somiņu, kurā bija olas, sviests, desa un majonēze.

Cenšoties izpētīt padomju virtuvi Latvijā, esmu bieži saskārusies ar mājieniem, puspabeigtiem teikumiem, arī ķiķināšanu par zagšanu sabiedriskajā ēdināšanā, taču līdz šim neviens no aptaujātajiem nav vēlējies atklāti izstāstīt par šo sistēmu. Taču, kad sazvanījos ar fotogrāfu Jāni Vecbrāli, kas savu karjeru sācis dažādās sabiedriskās ēdināšanas iestādēs Liepājas pusē, viņš sarunu sāk ar atbruņojošu atklātību: “Gribi, lai es pastāstu, kā mēs gaļu zagām?” un es atzīstu, ka gribu gan. Jānis par visu stāsta ar humoru, tomēr vietām ieskanas pa sarkastiskai notij. Viņa aprakstītā ikdiena sabiedriskās ēdināšanas sistēmā ir kā dēku romāns – ar ziediem, sievietēm, importa krekliem ar spiedpogām un somiņām ar baltajiem stārķiem. Turpmāk piedāvāju nelielu ieskatu sarunā. Paldies Jānim par atklātību!

20160825075114_00001

J. Vecbrālis (centrā) strādājot par šefpavāru Sadzīves pakalpojumu kombināta ēdnīcā. 1983. gads. Foto – no personīgā arhīva.

AS: Kā Tu izdomāji kļūt par pavāru?

JV: Es esmu ģimenē vecākais dēls. Tā kā abi vecāki strādāja, bieži biju atbildīgs par ēdiena gatavošanu. Jau 8. klasē vecāki man iedeva naudu un es visai ģimenei taisīju vakariņas. Man tas ļoti patika, daudz eksperimentēju un daudz ko arī nācās izmest. Pēc 8.klases beigšanas jau skaidri zināju, ka gribu būt pavārs. Vislabāk būtu mācīties Rīgā un pie reizes iegūt vidējo izglītību, bet man bija četrpadsmit gadu un mamma mani negribēja laist projām. Liepājā bija pavārskola, bet divgadīga, bez vidējās izglītības. Mamma vienalga iebilda, teica, ka pavārs ir meiteņu profesija, bet tētis gan atbalstīja. 1973. gadā iestājos Liepājas kulinārijas skolā tepat uz Graudu ielas, virs bijušās ēdnīcas „Kosmoss”. Tur mācījās pavāri un konditori. Grupā bijām apmēram divdesmit pieci cilvēki, četri no tiem puikas. Kad pabeidzu skolu, savā ziņā bija forši, tajos laikos bija garantēta prakses vieta un vēlāk arī – darbavieta. Nezinu gan, kā toreiz notika izvēle, kā noteica, kuru sūtīs uz restorānu, kuru – uz ēdnīcu. 1975. gadā sāku strādāt par pavāru, sākumā restorānā „Jūra”, kur man ne visai labi gāja. Kolektīvs tur bija krievisks, bet es krievu valodu tik labi nepārvaldīju. Pāris mēnešus pastrādāju, sataisīju kaut kādas ziepes un mani pārcēla uz kafejnīcu „Pienenīte”, tur, kur tagad atrodas kafejnīca „Trīs sivēntiņi”. Tā bija ļoti iecienīta kafejnīca.

Tajā laikā restorānu un kafejnīcu uzņēmuma direktors Vasilijs Georgevičs Kondratjevs man teica, lai beidzot čakarēties ar mazajām kafejnīcām, labāk lai ejot strādāt uz krogu. Teica, ka viņam priekš manis esot plāns. Aizgāju strādāt uz restorānu „Liepāja”, tas bija savā ziņā konveijers, bet populārs. Tur bija forša mūzika, omulīgs kroģelis. Apakšā bija liela kulinārija, liels apgrozījums, jo tur baroja par taloniem gan tūristus, gan asins donorus. Visa sistēma bija atstrādāta, centralizēta. Es tur nostrādāju gadu un Vasilijs Georgevičs piedāvāja citu plānu – strādāt krodziņā „Čeburek” uz Raiņa ielas. Viņš teica, ka gribot, lai es izmēģinu strādāt par šefpavāru. Biju mazliet nobijies, jo jātaisa atskaites, atbildība, maiņā bija trīs sievas – trauku mazgātāja, pavāra palīdze un bufetniece, bet pats cepu čeburekus. Man paveicās, ka nokļuvu tādās darba vietās, kur ir ļoti liels apgrozījums. Iemācījos daudz, ātri un pietiekami normāli strādāt. Kad pirmo nedēļu biju nostrādājis, ierodas Vasilijs Georgevičs, apsēžamies kabinetiņā, aizvelkam ciet aizkariņu, un viņš man saka: „Янис, я тебе расскажу секрет1”. Tad viņš man izstāstīja, kā jādod kukuļi, cik daudz un kam. Stāstīja, ka pārbaudei atnākot, viņi pie galda noliks somu, tajā kaut kas jāieliek. Ja pārbaudītājs atgriežas kabinetā un ar kāju uzsitot pa somu, saprot, ka tā nav pilna, viņš var iet vēlreiz pārbaudīt. Pa to laiku nu gan visam jābūt noorganizētam: somiņā jābūt gaļiņai, krējumam, vistiņai, kādam našķītim un tā. Vasilijs Georgevičs gribēja pārliecināties, vai spēšu to noorganizēt. Man alga tolaik bija 120 rubļi, salīdzinot ar rūpnīcu strādniekiem, kam bija labas algas, ap 300-400 rubļiem. Es, nedēļu nostrādājis, uztaisīju pārpalikumu – 400 rubļus.

AS: Kā Tu to varēji izdarīt?

JV: Ļoti vienkārši. Тигрёнку не докладывают мясо2. Piemēram, čebureki tiek cepti lielā eļļas daudzumā un pēc tehnoloģijas eļļa ir jāmaina. Paredzēts, ka čeburekā iekšā ir gandrīz tik daudz gaļas pēc svara kā kotletē. Kad mēs taisījām pildījumu, piemalām vairāk sīpolus, kas lētāki, piešāvām bišķīt ūdeni, kas cepšanās laikā veidoja buljonu. Faktiski čeburekā ielikām vienu trešdaļu no normas un taisījām tos čeburekus vājprātīgā daudzumā. Tā tas naudas pārpalikums veidojās.

AS: Labi, ka Tu vari atklāti izstāstīt par tiem laikiem. Šodien to sistēmu saprast vairs nav viegli.

JV: Mani par to vairs cietumā nevar ielikt. „Čeburekos” es nostrādāju pusotru mēnesi, Vasilijs Georgevičs atnāca un teica: „Янис, молодец3” un uzaicināja mani uz pārrunām tirdzniecības pārvaldē. Tirdzniecības pārvaldes vadība jau bija mani iepiekš nopētījusi un 1980. gadu pašā sākumā mani no Vasilija Georgeviča pārpirka uz vienu no „Laumas” kombināta ēdnīcām par šefpavāru. Ēdnīca atradās 48. skolā, tā bija daļēji atvērta ēdnīca, jo neatradās apsargājamā teritorijā. Varbūt nedaudz kļūdīšos, bet taisījām apmēram 350 brokastis, tuvu pie 600 pusdienām, tikpat daudz vakariņu – apgrozījums bija liels, kolektīvs arī bija liels, bet man bija kādi divdesmit trīs, divdesmit četri gadi. Apkalpojām arī deviņstāvu kopuškā dzīvojošos studentus. Ēdnīcā strādāja tādas riktīgas tantes un man kā puišelim ar viņām bija jātiek galā. Bet es tiku galā.

AS: Vīriešu sabiedriskajā ēdināšanā nebija daudz, kā tas bija – būt vienam no retajiem un strādāt pārsvarā ar sievietēm?

JV: Bija forši. Priekšniecība mani mīlēja. Kundzītes bija vecākas par mani, bija arī rūdītas vecmeitas. Bet man bija labi! Es toreiz biju tāds pats kā tagad. Tāpēc, ka esmu vīrietis, es varēju daudz ko panākt – aiziet uz tirdzniecības pārvaldi un izsist kaut kādas lietas, ja sataisīju sūdus, vieglāk tiku cauri. Tomēr pats riebīgākais bija 8.marts. Man joprojām ir alerģija pret to. Man tajā laikā mašīnas nebija – lai arī varēju atļauties, bet bija visādi OBHS4.

AS: Proti, tev bija jāpierāda naudas izcelsme, lai varētu nopirkt mašīnu?

JV: Jā. Mamma un paps netirgojās, man nebija uz ko novelt. Bet nauda man bija. Es to notrallināju sadzīviskās lietās. Bet 8.marts – tas bija traki. Man bija pazīstami taksisti, jo katru rītu uz darbu un vakarā no darba braucu ar taksi. „Lauma” atradās tālu no centra un, kā jau teicu, mašīnas man nebija, ar autobusu braukt negribējās un viegli varēju atļauties samaksāt divus rubļus taksistam. 8. martā izsaucu taksi, aizbraucām uz tirgu, es iepriekš biju sastādījis sarakstu un par vājprātīgām cenām pirku puķes, kamēr taksis gaidīja. Tirdzniecības pārvaldē bija jāiedod trīs tulpes un konjaks, un tā – kā kurā vietā, bet visur sievietes, jāapsveic. Citur vecenes nelaiž ārā no kabineta, kamēr neesi iedzēris graķīti. Viennozīmīgi pārnāku mājās ķēmā. Tirdzniecības pārvaldē pie visām nemaz negāju, bet viss trešais stāvs bija jāiziet – sākot ar direktoru. Tad bija jāiziet visa sava uzņēmuma vadība, tehnologi, jāiziet cauri sanepidemstacijai5, sabiedriskās ēdināšanas kombināta lielajai grāmatvedībai, pat pie kasieres, jo tad bez rindas varēja aiziet saņemt algu. Visas vecenes vajadzēja apsveikt, jo tad bija vieglāk tikt galā ar obligāto inventūru reizi mēnesī. Kad tuvojās inventūra, redzu, ka man 500 rubļi palikuši pāri, jādomā, kā tos fiksi nozūmēt – pāris kastes ar majonēzi iestiept citā telpā, kafijas maisus kaut kur nobēdzināt. Atnāk inventūra un redz, ka ir 100 rubļu iztrūkums. Tad es saku, ka pasēdēšu, lai viņi iet pameklēt. Attiecīgi tur jau nolikta somiņa. Pēc tam, atkarībā no summas, vai nu somiņa un izsauc taksistu, kam iedod trīnīti, lai pārved inventarizētāju mājās, vai, visbiežāk, somiņa, kurā bija kaut kāda ninna, kuru, pa to laiku, kamēr notiek inventarizācija, apkopēja bija atstiepusi no veikala, visbiežāk – „Baltais stārķis”. Ja zināja, ka ar vienu nepietiks, ņēma divus. Citreiz pēc „Baltā stārķa” vēl devāmies uz krogu.

AS: Pastāsti, lūdzu, kā īsti darbojās OBHSS, ko viņi ķēra un par kādiem pārkāpumiem?

JV: Padomju savienībā bija divu tipu cilvēki – par vieniem interesējās OBHSS, bet par otriem KGB6. Par apmierinātiem interesējās OBHSS, bet par neapmierinātajiem – KGB. OBHSS bija milicijas struktūrvienība. Visi, kas strādāja sabiedriskajā ēdināšanā, no tās šausmīgi baidījās. 1980. gadu vidū no Liepājas gaļas kombināta uz Ļeņingradu desas veda vagoniem. Mums arī no tā kombināta piegādāja, bet vēl arī no t.s. saldētavas, kur arī bija zapasi7 – vistas, cūkas, visādas gaļas. Gaļas kombināts reizi gadā tika aizvērts uz lielu remontu, tad piegādāja tikai no saldētavas. Iedomājies tādu lielu busiņu, kam uz sāniem uzrakstīts „Мясо”, pie stūres šoferis ekspeditors, viņš iebrauc saldētavā, un, kad izbrauc ārā, mašīna piekrāmēta pilna ar saldētu gaļu. Veči piebrauc pie ūdenspumpja, ielej spainī ūdeni un iešļāc mašīnā iekšā kādu piecus sešus spaiņus. Gaļa momentā pierauj ūdeni klāt un apsalst. Tātad šis šoferis ir izbraucis no noliktavas ar tonnu gaļas, bet pēc ūdenspumpja viņam ir tonna un 100 kilogrami. Loģiski, iegūtos 100 kilogramus var realizēt citur. Zinu, ka OBHSS šitādus gaļas ekspeditorus tvarstīja.

20160825075416_00001
J. Vecbrālis 1987. gadā, skaitot pirmās dienas apgrozījumu kooperatīvajā kafejnīcā “Pavards”. Foto – no personīgā arhīva

Paņēmieni tolaik bija dažādi. Piemēram, strādāju zivju kombināta ēdnīcā, tajā laikā veikalos gaļa bija deficīts, bet bufetēs gāja uz vella paraušanu – visādi pusfabrikāti, ceptas kotletes, šniceles, vistas utt. Pārdeva tādu liellopa zupas izlasi – 70 kapeikas kilogramā. Kad atbrauca ekspeditori un atveda gaļu, es viņiem uzliku pusstopu un veči zināja, ka man jāatlasa paši gaļīgākie gabali no tās zupas izlases. Paņēmu kādus 200 kilogramus, un mana novitāte bija šāda – no zupas kauliem nogriež tik daudz gaļas, lai tikai drusciņ paliek klāt. Tad no labajiem gabaliem jāsagriež gulašs, kura pārdošanas cena bija 2,14 rubļi, bet es to gaļu esmu nopircis par 70 kapeikām – zupas izlases cenu. Nesmukākie gabali aizgāja uz malšanu. Maltās gaļas pārdošanas cena bija 2,78 rubļi kilogramā. Un malto gaļu es taisīju no trīs daļām: liellopu gaļas atgriezumi no zupas izlases, cūku vaidziņi bez ādas par 60 kapeikām kilogramā un cūku sirdis, kas bija maigākas un pēc krāsas gaišākas, par 60-70 kapeikām kilogramā. Visu šito lēto gaļu caur gaļas mašīnu, ieliek lielā grāpī, bet masa ir tāda taukaina un stingra, nav forša. Pielej klāt kādus piecus litrus silta ūdens, ar roku riktīgi samaisa. Pirmo reizi to visu izmaļ gaļasmašīnā starp diviem smalkiem sietiem, pēc tam uzliek divus rupjos sietus un laiž ārā vēlreiz tā kā caur rupjo gaļas mašīnu. Sanāk smuka, gaļīga un saucas – cūku maltā gaļa, ko var pārdot par 2,78 rubļiem. Tas, protams, prasīja izdomu un arī jāmēģina bija visādi.

AS: Ko Tu darīji ar produktiem, kas palika pāri?

JV: Piemēram, atnāca pie manis kāda vajadzīga veikala pārdevēja, no kuras varēja dabūt kreklus, traukus vai juvelierizstrādājumus. Pārdevējām nebija laika staigāt pa tirgu, meklēt produktus, kurus tāpat nevarēja dabūt. Bet pārdevēji tolaik bija kruti cilvēki un, protams, arī viņiem vajadzēja blatu. Tad nu uztaisīju viņām tādu pārtikas paku no “ietaupītajiem” produktiem: sviests, majonēze, olas, gaļa, desa. Par to dabūju kādus 25 rubļus.

AS: Vai bez naudas Tu par to saņēmi arī ko citu? Kā darbojās blats?

JV: Nu ja, es varēju dabūt importa kurpes, krutos kreklus uz knopkām, džinsus, velveta bikses. Bet zagām mēs ar’ tā kā velli. Vienreiz zvana no grāmatvedības un pārmet, kā man neesot kauna, jau trešo mēnesi algu neesmu izņēmis. Izsaucu taksi un braucu pakaļ.

AS: Kā Tev šķiet, vai šī zagšanas iespēja jau bija iestrādāta sistēmā?

JV: Jā, tas bija sistēmas jautājums un tas bija jāpieņem. Es šajā sistēmā saredzēju iespēju nodrošināt sev pietiekami pārtikušu dzīvi.

AS: Vai sabiedrība šādu rīcību nosodīja?

JV: Nē. Sabiedriskajā ēdināšanā mēs bijām “vidējā nekomunistiskā buržuāzija” un skaitījāmies kruti cilvēki.

1Jāni, es tev atklāšu noslēpumu – krievu val.

2Tīģerēnam gaļa nav ielikta! – krievu val., atsaucoties uz komiķa Hazanova satīrisko epizodi “Papagailis”.

3Malacis, Jāni! – krievu val.

4 Отдел по борьбе с хищениями социалистической собственности (ОБХСС) – milicijas nodaļa cīņai ar sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu

5Sanitāri epidemioloģiskā stacija – iestāde PSRS, kas veic sanitāro uzraudzību pārtikas pārstrādes u.c. uzņēmumos.

6Комитет государственной безопасности (krievu val.) – Valsts drošības komiteja.

7Запас (krievu val.) – rezerves.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s