Vienlīdzība padomju gaumē – mežacūkas sivēns ar mājas cūkas galvu

Džordža Orvela antipadomiskā romāna “Dzīvnieku ferma” citāts „Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki par citiem” attiecībā uz padomju laiku izvērtējumu gandrīz vai folklorizējies. Padomju kolektivizācijas programma balstījās uz postulātu par vienlīdzīgu labumu sadali, tomēr realitātē izrādījās citādi. Ģeogrāfiski to varētu raksturot tā – ražoja perifērija, patērēja centrs. Bet sociāli – patērēja šaura elite, kamēr ražoja plašais proletariāta slānis. Šāda sociāla struktūra varēja izskatīties aizdomīgi līdzīga „pūstošajam kapitālismam”, tādēļ darbojās gan propagandas, gan citi mehānismi, kas palīdzēja šo līdzību nogrimēt. Tomēr āža kāja vienmēr kaut nedaudz izspraucās no talāra apakšas.

Veltas Miļūnas stāsts par pieredzēto sabiedriskās ēdināšanas struktūrās apliecina šo pretrunu pastāvēšanu vai drīzāk demonstrē hierarhiskas labumu sadales īstenošanu padomju vienlīdzības propagandas paēnā. Velta 1963. gadā absolvēja Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, un iekļāvās pirmajā pārtikas tehnologu – inženieru izlaidumā. Šie studenti vēlāk veselām armādām ieplūda sabiedriskajā ēdināšanā, lai svērtu, mērītu un izskalotu, rautu klientiem no degunpriekšas porcijas un pārskaitītu gaļas gabaliņus. Arī Veltas stāstā ir šādi fragmenti, bet ir arī izbraukumi uz Vosa ģimenes viesībām un medībām, tāpat kā tautas kontroles grupu organizēšana zaglīgo pavāru aizturēšanai. Velta sabiedriskās ēdināšanas paradoksālo spiedienu ilgi neizturēja un aizgāja strādāt par pedagogu. Veltas stāstītājā ir daudz interesanta un mūsdienās ne pārāk viegli saprotama, bet šoreiz piedāvāju fragmentu orveliskās noskaņās – par vienlīdzību.

Miluna_10

Velta Miļūna (pirmā no kreisās) gatavojoties izstādei – pārdošanai. Foto – no V. Miļūnas personīgā arhīva

Velta Miļūna: Te ir bildes no mana eksāmena, mums bija jāpasniedz mēle. Lai noliktu eksāmenu, bija jāparāda arī ēdiena dekorēšanas prasmes. Tad nu darīju, ko spēju – tur zirnīši, burkāni, gurķi, sīpolloki un no puraviem, re, kādas puķes, un no olas baltuma arī. Pētersīlīši cakotie. Šis ir „Vistas galantīns”. Pildīta vista – atkaulota un tad viss sapildīts atpakaļ ādā. Šī ir cūkgaļas rulete. Burkānu puķē ielikts bumbulītis no gurķa, zaļš, lai krāsas kontrastētu, tad sarkans ābols pa vidu, aličas plūmītes, ķirši no kompotiem un zirnīši. Un tam galantīnam bija ārkārtīgi interesants griezums – zem leņķa sagriezts.

Miluna_1

Vistas galantīns. Foto – no V. Miļūnas personīgā arhīva

Astra Spalvēna: No padomju laika ļoti reti man izdevies redzēt, ka fotografēti ēdienu tuvplāni. Droši vien tas nozīmē, ka šeit dekorēšanai bija liela nozīme?

VM: Protams! Dekorēšana parāda, ka šis ēdiens ir īpašs, kaut arī sastāvdaļas nav nekādas īpašās. Es strādāju par tehnologu Rīgas stacijas restorānā un tur man bija jāpiedalās specapkalpēs. Kā šodien atceros pirmo tādu specapkalpi, kur man bija jāzīmē ar sviestu uz zivs. Es nobijusies, saku kolēģim: „Nevaru, man roka trīc!” Kolēģis atbild: „Neuztraucies. Vislabāk uz paģirām garnēt, tad roka pati visu noraksta kā vajag”. Baidījos, ka nespēšu tik daudz izdzert, lai tiktu pie paģirām.

AS: Ko īsti nozīmē „specapkalpe”?

VM: Tā ir īpašu klientu apkalpošana. Ap 1970. gadu Rīgas stacijas restorānā kļuvu par ražošanas vadītāja vietnieks specapkalpēm. Šodien neviens nesaprot, kas tas ir. Mēs bijām specapkalpju restorāns, kur apkalpoja īpašos klientus, parasti ar valdību saistītos. Tur tika rīkoti arī banketi un mūsu komanda devās izbraukuma banketos. Mūsu specapkalpēm bija jāapkalpo arī māja Poruka ielā, mājas Mežaparkā un viena vasarnīca Mežaparkā. Bet kopumā Rīgā tādus specapkalpju restorānu bija daudz. Mūsu pastāvīgie klienti bija Augstākā padome, katru ceturtdienu notika sēdes un mums katru ceturtdienu tur bija jāstrādā. Augstākajā padomē, protams, bija pavārs, kas visus ēdināja. Bet lielajiem vīriem klāja galdus atsevišķā telpā. To sauca – „vecajo” padome. Mans pienākums nebija tur gatavot, bet gan atbildēt par to, lai viss būtu kārtībā. Gadījās, ka pavāra nebija, bija saslimis vai kā, tad nācās arī pašai gatavot.

AS: Vai atšķīrās produkti un ēdieni, ko gatavojāt specapkalpē?

VM: Produkti bija kvalitatīvāki, protams. Arī ēdieni lētāki, bez uzcenojuma. Ne jau deputāti paši maksāja, bet Augstākā padome kā organizācija maksāja rēķinu. Šīm apkalpēm tad mēs restorānā saņēmām produktus no gaļas kombinātiem, zivju audzētavām, tādus, kurus citādi nekad neredzētu. Piemēram, lielās zivis, stori vai belugu.

AS: Jūs minējāt arī izbraukumus, tās bija viesības, ar ko Jums galvenokārt bija darīšana?

VM: Bija visādi. Uz vietas gatavojām pusdienas un vakariņas arī atsevišķām ģimenēm. Izbraukumi bija, ja kādi augsti viesi sabrauca, vai arī viesības, kāzas. Citreiz vienkārši ēdienreizes lielākai kompānijai. Brauca pavārs, es, un arī kādi viesmīļi, kas apkalpo. Ar specapkalpēm bija visādi kuriozi. Ražošanas daļas vadītāja bija Mirdza, kurai bija Ļeņina ordenis par specapkalpēm un es biju viņas vietniece. Mēs bieži braucām kopā. Vienu ceturtdienu atkal bija jādodas uz Augstāko padomi, uz vecajo sēdi. Tur bija arī vecais Kalnbērziņa kungs. Mirdza meklēja tirgū kaut ko labāku, ko pagatavot vecam cilvēkam. Uztaisījām teļa gaļas ruletītes. Specapkalpēs bija arī sanitārais ārsts, kas visu nogaršoja, pirms atdeva uz galda, tāds kā „sēņu vīriņš”, pārbaudīja, vai tie lielie vīri drīkstēs ēst. Toreiz arī pārbaudīja. Bet nabaga vecajam Kalnbērziņam sabojājās vēders. Tad gan sākās izmeklēšana. Mani toreiz būtu iesēdinājuši cietumā, ja ne tā Mirdza ar savu Ļeņina ordeni. Beigās izrādījās, ka daudzi veci cilvēki nepanes teļa gaļu. Tā kā to lietu pacēla augstākajā līmenī, tad meklējām pa visiem papīriem, kas par vainu, jo produkti bija labi. Tad arī atklājās, ka ne visi veci cilvēki var ēst teļa gaļu.

Atceros vēl citu ķezu. Pie Babītes ezera bija somu pirts, toreiz somu pirtis vispār bija modē, un tur toreiz bija svinības Kirova rajona partijas sekretārei, viņai ieradās kādi augsti viesi. Bija pasūtīti latviski ēdieni. Toreiz visi šefi bija atvaļinājumā, es biju viena un man palīgā prakses meitenes no kulinārijas skolas. Es viņām liku pārlasīt pelēkos zirņus. Nezin, kā tas bērns bija skatījies, kā ne, bet bija gadījies akmentiņš. Un tieši sekretāre ar to izlauzusi zobu. Pēc tam viņa atnāca pie manis uz restorānu, bet bija ļoti saprotoša. Es jau nevaru visu pati izdarīt, kādi darbi jāuztic palīgiem un zirņu pārlasīšana ir vienkāršs darbs. Sekretāre tikai teica, labi, ka tā bijusi viņa, jo, ja kāds no viesiem būtu izlauzis zobu, tad mums visiem būtu ļoti lielas nepatikšanas.

Vēl atceros kādu gadījumu ar Vosu, viņam visbiežāk specapkalpes vajadzēja. Pugo gan bija ļoti solīds un privātos gadījumos specapkalpes neprasīja. Tātad nomedījis Voss ar draugiem mežacūkas sivēnu un mums tas jāpagatavo. Jā, braucām arī uz medībām un makšķerēšanu līdzi. Nu ko lai uztaisa no mežacūkas sivēna? Milzīgi gara galva, vairāk nekā trešdaļa no rumpja, milzīgi garš deguns, kad noņem ādu, tur nekādas gaļas nav, tikai kauli. Bet vajadzēja cepeti uztaisīt. Jāpasniedz tas sivēns vesels, lai vīri redz savu trofeju. Novilkām sivēnam ādu, bet nevaram saprast, ko ar to briesmonīgo galvu iesākt. Izdomājām, ka jādabū mājas sivēna galva, ko pielikt klāt, jo nevar tak to galvaskausu likt atpakaļ pie cepeša. No kolhoza dabūjām sivēna galvu un līmējām klāt. Cepetis bija jāpasniedz auksts, tad nu atkal sazīmēts ar sviestu, pārliets ar želeju. Neviens mednieks nesaprata, ka nav īstā sivēna galva, vēl vēlāk atsūtīja mums pateicību, ka bijis kolosāls sivēns. Tādi visādi kuriozi bija tai specapkalpē. Tas darbs man patika, jo tur dabūja redzēt visu kaut ko tādu, kas ikdienā negadās.

AS: Kāpēc tad Jūs aizgājāt no sabiedriskās ēdināšanas?

VM: Tajā laikā bezdievīgi zaga. Algas bija mazas, veikalā nopirkt neko nevarēja. Bet man kā tehnologam par to bija jāatbild. Gan pavāri jākontrolē, gan mani valsts kontrole kontrolēja. Man nebija pieņemami, ka uz mani varētu krist kādas aizdomas, tāpēc izlēmu iet prom. Toreiz autoostas ēdnīcā drausmīgi zaga. Sargs jau it kā skaitījās, bet bija mūžīgi iztrūkumi. Tolaik bija tādi „tautas kontrolieri” un tad es organizēju pārbaudes. Kopā ar vēl pāris kundzītēm pārbaudījām somas. Kā šodien atceros, uz tā tiltiņa, kas gāja pāri kanālam, apstādinājām tādu lietuvieti pavāri, kas vienmēr zaga. Viņa bija vientuļā māte. Es viņu apstādinu, palūdzu attaisīt somu, bet viņa to somu, visu saturu iemet kanālā. Ņem tagad kaut ko pierādi! Un vēl man saka: „Подождите, за темным углом я вам покажу![1]”. Drausmīga lieta – zaga, ļoti zaga.

AS: Ar laiku zaga arvien vairāk?

VM: Jā, kļuva aizvien trakāk. Bija jau arī tā, ka veikalos vairs gandrīz neko nevarēja dabūt.

AS: Kuros gados tas bija?

VM: Tas bija sākot no kāda 1974. gada. Man toreiz dēliņš bija mazs un ārsts teica, ka vajag vistu aknas. Bet tās dabūt nevarēja. Veikalos stāvēja rinda pēc tiem zilajiem cāļiem. Stāv rindā sievietes, es viņām lūdzos – es jums samaksāšu vistas cenu, bet man vajag tās aknas, bērnam vajag. Neko nevarēja nopirkt. Pēc desām rindās cīnījās! Desas tiešām bija garšīgas līdz tiem bada laikiem. Un tad sākās baigais tracis – Rīgas gaļas kombināta pagalmā atvestas cik tur tonnas tualetes papīra. Tualetes papīru arī toreiz nevarēja nopirkt. Goskontroļ[2] konstatējusi, ka viņi tin tos ruļļus vaļā un maisa desu masā.

AS: Tas tika pierādīts? Jo es esmu to dzirdējusi tikai kā tādu leģendu.

VM: Tas tika pierādīts. Bija baigā prāva un to pierādīja. Tā ir celuloze, protams, apjoma palielināšanai. Bet tagad – neliek tualetes papīru, bet ieliek sojas olbaltumu. Neatceros, kurā gadā tas bija. Bija lietas, ko varēja nopirkt tikai tirgū un tur cenas gan bija augstas. Privāto tirgotāju toreiz nebija, kolhoza laiki. Kolhozam bija jānodod obligātā produkcijas norma valstij. Iznāca tā, ka mēs paši palikām bez nekā, visu nodevām padomju valstij. Mums, Latvijai bija jāapgādā Ļeņingradas apgabals un mums pašiem nepalika gandrīz nekā.

AS: Tas izklausās kā klaušu laikos.

VM: Jā, tieši tā. Ļeņingradā varēja dabūt visu ko, tāpat kā visi brauca uz Maskavu iepirkties, lai dabūtu to desu. Bet Rīgā – ne. Ne jau velti dziedāja Liliomā: „Lai ir vēderā dienišķā desa”.

AS: Tātad principā pirms padomju savienības izjukšanas notika ekonomisks krahs.

VM: Tieši tāpēc tā savienība izjuka! Cilvēki sāka buntoties. Tā pati Latvija, Lietuva, Igaunija, visiem bija jāatdod sava produkcija. Arī Igaunijai tolaik apgādāja Ļeņingradas apgabalu, jo viena Latvija ar saviem 2 miljoniem iedzīvotāju jau to nespēja. Tāpēc bija tā – paši ražojām un pašiem nebija ko ēst. Zvejnieki zvejoja vairāk nekā šodien un Latvijā nebija neviena laša, tikai izredzētajiem. Vai – vēl trakāk! Man meita piedzima 1963. gadā, tad nebija balto miltu un miltu produktus varēja dabūt tikai ar ārsta recepti, tad, ja ir mazs bērns. Citādi bija pieejami tikai kukurūzas putraimi. Atceros kā šodien, akadēmijas ēdnīcā bija buberts no kukurūzas. Mēs toreiz nebijām pieraduši. Tagad varbūt…

AS: Moderni?

VM: Jā, moderni, tā es gribēju teikt. Mana vedekliņa arī taisa polentu viesībās pie cepeša. Bet toreiz mēs ar šausmām uz to skatījāmies.

 

[1] Pagaidiet tik, aiz tumšā stūra es jums parādīšu!

[2] Valsts kontrole

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s