Ledusskapis baseinā un cūka kamīnzālē. Kā jau pa kāzām!

Padomju laiku godi nenotika tikai lauku sētās, divu dienu kāzas tika svinētas Pierīgas klubos un skolu zālēs, galvaspilsētas dzīvokļos un privātmājās. Livija Brūvere svētku galdus sāka klāt it kā nejauši – palīdzējusi draudzenei ģimenes godos vēl Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas pēdējā kursā, 70. gadu beigās. Pēc vēl dažiem pasūtījumiem no draudzenes mammas darbavietas ar nosaukumu „meitenes uztaisīs” labā slava gājusi abām jaunajām saimniecēm pa priekšu. Kopš tā laika klāti galdi 87 kāzās, vēl jāpieskaita arī bēru un jubileju reizes.

Livija_Bruvere1

Foto no L. Brūveres personīgā arhīva

Saimnieces darbs nebūt nav bijis viegls, turklāt tas aizņēmis visas brīvdienas. Pa nedēļu Livija strādājusi par pasniedzēju kulinārijas skolā, bet sākot no ceturtdienas dalījusi cūku liemeņus, piektdienas naktīs cepusi cepumus un vārījusi galertus, sestdienās ne tikai gatavojusi, bet arī pasniegusi ēdienu un tad vēl svētdienas – brokastis, kāzu svinību epilogs – kāpostu sildīšana un trauku mazgāšana. Tad jau atkal pirmdiena un darbs skolā.

Astra Spalvēna: Kā jums šķiet, kas tajos laikos rosināja cilvēkus viesībām izvēlēties saimnieci, nevis klāt galdu kafejnīcā? Tas bija cenas jautājums?

Livija Brūvere: Acīmredzot cilvēki uzskatīja, ka mājās gatavots ēdiens, ko piedāvā saimniece, būs gan garšīgāks, gan lētāks. Tajā laikā kafejnīcās un ēdnīcās drīkstēja strādāt tikai pēc apstiprinātām receptūrām. Tās bija jāievēro arī banketā, jo pēc tehnoloģiskās kartes bija taču jāatskaitās – cik porcijas pagatavots no saņemtajiem produktiem. Pasūtot galdus pie saimnieces, var izvēlēties ēdienus, kas tiks pagatavoti kā mājās.

AS: Tas nozīmē, ka saimniecēm bija lielāka brīvība?

LB: Jā.

AS: Jūs piedāvājāt savu ēdienkarti, no kuras pasūtītājs varēja izvēlēties vēlamos ēdienus, vai arī klients varēja atnāk pie Jums un pateikt, ka gribēs, piemēram, bubertu?

LB: Gan tā, gan tā. Mums lielā mērā bija atstrādāta sava ēdienkarte. Tajā ietilpa buljons, karstais un aukstais galds un deserts. Protams, tas tika kombinēts saskaņā ar pasūtītāja vēlmēm. Tortes mēs parasti necepām, bet pīrādziņus un cepumus gan.

AS: Vai jūs kādreiz arī jaunas receptes gudrojāt?

LB: Gudrojām, meklējām.

AS: Kur jūs meklējāt?

LB: Grāmatās.

AS: Jūs izmantojāt arī vecolaiku grāmatas?

LB: Jā, skatījāmies, ko varam izmantot. Galvenokārt smēlāmies idejas. Atceros, ka mēs bijām dzirdējušas par tādiem sviesta cepumiem, kas kūst mutē un gribējām atrast recepti. Atradām pamatu un tad pakāpeniski to uzlabojām, līdz izdevās tādi cepumi, kā mēs gribējām. Nosaucām tos par Ulmaņlaiku cepumiem, bet tas jau nenozīmē, ka tā bija Ulmaņlaiku recepte. Tikai iedvesma.

AS: Cik dienas iepriekš jūs sākāt gatavoties?

LB: Tas atkarīgs no tā, cik daudz cilvēku. Ja bija lieli godi gaidāmi, tad jau ceturtdienas vakarā. Svinības parasti notika sestdienās. Vispirms bija jāsadala visas gaļas, jo saņēmām liemeni – pusi vai veselu. Vienas kāzas notika pie Zviedru vārtiem Rīgā, tur atrodas kādas korporācijas nams. Tāds glauns nams ar izeju uz Saeimu. Kāzas notika vasarā, siltajā laikā. Sanāca tā, ka mēs nevarējām tikt iekšā virtuvē norunātajā laikā, bet mums atveda veselu cūku. Cūka gaidīt nevar, jāsāk dalīt. Tad nu to darījām kamīnzālē. Tolaik daudzi veda savus produktus, tā iznāca lētāk. Turklāt tās cūkas daļas, ko neizlietojām, piemēram, speķi, atdevām atpakaļ.

AS: Tātad ar klientiem vienojāties par ēdienkarti, tad pateicāt, kādi produkti un cik daudz būs vajadzīgi un tie Jums tika atvesti? Jūs pati neko nepirkāt?

LB: Jā, produktus gādāja paši. Garšvielas tolaik bija grūti dabūt, tās es pati sagādāju. Tātad ceturtdienas vakarā mēs sadalījām un sašķirojām gaļu. Piektdienas rītā visbiežāk bija jāiet uz darbu, tolaik strādāju par pasniedzēju kulinārijas skolā. Vislielākais darbs sākās piektdien pēc darba un naktī uz sestdienu – pa to laiku visu vajadzēja pagūt. Visiem pusfabrikātiem bija jābūt gataviem, lai sestdien no rīta, vēlākais septiņos, astoņos, var krāmēt visu mašīnā un braukt. Pasākums parasti notika pēcpusdienā. Kad nokļuvām uz vietas, pirmais darbs bija uzklāt galdu. Ja bija vairāk viesu, lūdzām, lai paši vismaz sabīda galdus kā grib un saklāj galdautus. Traukus cilvēki gādāja paši, mēs sarakstījām, kādus un cik vajag. Parasti lūdzām, lai trauki ir nomazgāti, bet ir bijis arī tā, ka pirms tam visi trauki jāmazgā. Saklājam galdu un tad sākam likt ēdienu uz galda, griezt, jaukt, servēt.

AS: Dekorējāt arī? Tam pietika laika?

LB: Protams, kā tad bez dekorēšanas. Diemžēl no tiem laikiem nav nevienas fotogrāfijas.

AS: Bet jūs taču atceraties kādu meistarstiķi?

LB: Nu klasiskie meistarstiķi bija zaļumi – dilles, pētersīļi, vienu brīdi arī dekoratīvie kāposti. Es mājās tos speciāli audzēju, tie labi glabājās aukstumā, dažkārt pat zem sniega, kad vajadzēja, varēja aiziet un izkašņāt. Stādus man tētis tos no laukiem atveda, nezinu, kur viņš dabūja, bet viņš zināja, ka man vajag un sagādāja. Vēl izmantojām gurķus, svaigus un ziemā – marinētus.

Vispirms salikām aukstos ēdienus uz galda, pirmo pasniedzām buljonu ar pīrādziņiem. Novācām traukus, tad devām silto. To nelikām uz galda, bet devām apkārt. Visbiežāk pašas nesām uz galda, bet, ja bija liels cilvēku skaits, tad sarunājām kādu, kas apkalpo. Līdz 50 cilvēkiem pašas tikām galā. Kad novāca silto, tad visi palika pie aukstā galda. Bieži viens saldais ēdiens trauciņos jau bija salikts uz galda. Kad novācām siltos ēdienus, ja pietika laika, tad mainījām šķīvjus, bet citreiz nemainījām. Tad pakāpeniski novācām traukus. Uz 12 gan visus šķīvjus mainījām, mazgājām. Citreiz šķīvji bija dubultā, tad vienkārši uzlikām tīrus, ja nebija, tad gan bija uzreiz jānomazgā, kāzās jāpaspēj pa mičošanas laiku. Tad pasniedzām torti un kafiju. Sakopām virtuvi un gājām gulēt.

Vairumā gadījumu nākamajā dienā vēl klājām brokastis. Cēlāmies sešos septiņos, bet ir bijis tā, ka vispār gulēt neaizejam. No rīta pārklājām visus galdus, bieži jāpārklāj arī visi galdauti, jo pa nakti nocūkāti, kā jau pa kāzām. Brokastis ēda ap desmitiem. Pasniedzām to, kas palicis pāri no aukstā galda. Uz divpadsmitiem galdā likām to, kas palicis no siltā galda – sildījām karbonādes, kāpostus, cepām kartupeļus. Tā saka, kad kāposti tiek sildīti, tad jātaisās uz māju. Kad to visu bijām izdarījušas, braucām projām. Tomēr gadījās arī tā, kad palikām otrā dienā līdz beigām un vēl vācām visu nost. Tas bija atkarīgs gan no tā, kur atradās svinību vieta, gan arī no tā, kā vēlējās klients.

AS: Tas bija smags darbs, vai tas atmaksājās?

LB: Tajā laikā tas atmaksājās. Tomēr šobrīd izjūtu slogu veselībai – mugura ir sabeigta, panest kaut ko grūti – smagie katli, caurvēji. Viesību vietā ne vienmēr ir ērta gulēšana, esam pat gulējušas virtuvē uz grīdas, uz piepūšanā matrača, kur vējš staigā uz visām pusēm. Tas bija Carnikavas klubā. Ir bijis tā, ka pazūd elektrība. Ziemassvētkos esam strādājuši, arī manā dzimšanas dienā, visādi ir bijis.

AS: Kādās telpās pārsvarā notika svinības?

LB: Klubos, skolas zālēs. Rīgā svinēja gan dzīvokļos, gan personīgajās mājās. Ir bijis Botāniskajā dārzā furšeta galdiņš. Dažādās vietās un tur visādi gājis.

AS: Kādā ziņā – visādi gājis?

LB: Ir bijis tā, ka kundze svin 50 gadu jubileju un grib, lai mēs uzklājam galdu un pazūdam. Lai viesi domā, ka viņa pati visu pagatavojusi. Citreiz dabūju „ielekt” galda klāšanā tikai trīs dienas pirms kāzām – iepriekšējā saimniece bija salauzusi kāju un nokļuvusi slimnīcā. Tad man no sagādātajiem produktiem bija jācenšas rekonstruēt ēdienkarte un viss jāpagatavo. Kāzas svinēja pie kādas vecas tantītes privātmājā un bija iecerēts izmantot viņas vecās servīzes. Kad es pasniedzu silto ēdienu, nēsāju apkārt traukus un mērces trauks ar osiņu bija uzlikts uz šķīvīša. Kā pienesu sievastēvam, viņš ņem trauku un osiņa vien paliek rokās. Viņam bija baltas bikses un tad mēs abi gājām tās bikses mazgāt. Vienas svinības notika pirtī un tur nebija ledusskapja. Tad par ledusskapi izmantojām baseinu. Protams – bez ūdens. Pirmās lielās ugunskristības mums bija Jelgavā – draudzenes radiniekam kāzas. Pirms tam tur kaimiņiem kāzu galdu bija klājušas mūsu Jelgavas pasniedzējas. Šeit gaidāma tā pati viesu kompānija. 110 cilvēkiem galdus uztaisījām divatā, viena meitene pie apkalpošanas palīdzēja. Atceros, tas notika Jelgavas rajona kultūras namā, Dzeltenajā zālē, īpašais pasūtījums bija pieskaņota dzeltena limonāde.

AS: Vai pa gadiem atšķīrās tie ēdieni, ko piedāvājāt?

LB: Viss bija atkarīgs no tā, cik cilvēku bija, Sākām ar it kā vienkāršākiem un palēnām gatavojām arvien sarežģītākus ēdienus. Mūsu pieredze taču arī auga. Sākām kā meitenes 23-25 gados un daudzi par to brīnījās, priecājās, ka tik jaunas meitenes ko tādu var dabūt gatavu, jo laukos parasti to dara tantes gados. Bet es savukārt brīnos, kā tantes manos gados kaut ko tādu vēl vispār var izdarīt.

 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s