Kas saista trekno gadu premjeru ar krājkasīti?

Abos gadījumos runa ir par resursu uzkrāšanu. Krājkasīte ir kārba uzkrājumu veidošanai, treknie gadi – no Bībeles sižeta atvasināta metafora par nepieciešamību uzkrāt resursus pirms bada gadu iestāšanās, savukārt trekno gadu premjers – šīs metaforas ieviesējs Latvijas politiskajā diskursā. Treknie gadi ir viena no ietilpīgākajām politiskajām un vienlaikus arī gastronomiskajām metaforām, kas veidojusies salīdzinoši nesen un pārsteidzoši ātri un spēcīgi iesakņojusies valodā, kā arī tikusi papildināta ar virkni citu verbālu un vizuālu metaforu līdzīgu nozīmju izteikšanai. Šajā ierakstā vēlos noskaidrot, kādas ir šī metaforiskā koncepta popularitātes cēloņi un interpretācijas iespējas.

Metafora palīdz saprast un izskaidrot tās jomas, kas ir abstraktas, jutekliskai pieredzei nepieejamas, piemēram, idejas, emocijas, laiku utt. Skaidrojumam tiek izmantota līdzība ar citu jomu, par kuru zināšanas ir izbaudāmas uz savas ādas un tātad viegli saprotamas, piemēram, fiziskā pieredze. Fiziskās pieredzes pamatā kā visiem zināmais un vislabāk saprotamais ir cilvēka ķermenis un tā funkcijas[1].

Metaforu veidošanai var tikt izmantotas dažādas ķermeniskās pieredzes, taču, tā kā manu interešu objekts ir ēdiens, jau par ieradumu izstrādājies visu skatīt caur tā prizmu. Ar ēdienu saistīts plašs nozīmju lauks – ar tā palīdzību runā par nāvi (nolikt karoti), par mīlestību un kaisli (apēst ar acīm, mēs pārtiekam viens no otra), par sasniegumiem (darba augļi), par ienaidu (apēst bez sāls) utt. Dažus no šiem aspektiem aplūkošu turpmākajos ierakstos.

Taču šoreiz pievērsīšu uzmanību tam, kā ar ēdiena starpniecību var runāt par materiālo labklājību. Lai novērtētu sev vai citam piederošo resursu kopumu, ir nepieciešams atskaites punkts. Nopelnītos, nozagtos vai citādi akumulētos materiālos resursus mēdz nosacīti pārrēķināt ēdienā, tā demonstrējot, ka eksistenciālu vajadzību apmierināšana atrodas sasniegumu indikatoru saraksta augšgalā. Ir atsevišķi gastronomiski fenomeni, kas paši par sevi signalizē par pārticību un augstu statusu – visbiežāk tie ir dārgi, eksotiski un grūti pieejami produkti. Piemēram, Marģera Zariņa romānā “Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata” (1973) maģistrs Trampedahs pēc zaudējuma azartspēlēs izsaka savu izmisumu šādi: „Mans dievs, mans dievs, kādēļ tu mani esi atstājis: ko es visu nevarēju par tiem trim simtiem? Tīru melno kaviāru… visu ģīmi būtu varējis noziest ar melno kaviāru… nē, ne tikai ģīmi…” (Zariņš, 1973, 152. lpp.).

Pirmajā brīdī metafora treknie gadi nešķiet norādām uz augstu statusu, treknums ēdienā ir kaut kas ikdienišķs, pat nevēlams pēc mūsdienu priekšstatiem. Tomēr šī metafora, kas tika aktualizēta 2000. gadu vidū, izvērtās par visai ietilpīgu konceptu, kas norādīja uz pārticības periodu. Vienlaikus no tās tika atvasinātas citas metaforas, kuru lietojums ļāva precīzāk definēt šim izteikumam piešķirto konotāciju. Turpmāk apskatīšu, ko latviešu kultūrā nozīmē treknums un kāpēc ar tā palīdzību iespējams radīt plašu nozīmju lauku un kā galu galā to novērtējam – kā pozitīvu vai kā negatīvu īpašību.

Frazeoloģisms treknie gadi kļuva tik populārs, ka tam veltīts atsevišķs šķirklis vikipēdijā, kur tā izcelsme datēta ar toreizējā ministru prezidenta Aigara Kalvīša Jaungada uzrunu televīzijā: “Mīļie tautieši, ja netiks sadarītas kādas muļķības, tad mums priekšā ir septiņi bagāti gadi. Treknie gadi, ja atceras stāstu par Jāzepu”[2]. Metaforas radītājam Kalvītim tā burtiski pielipa un viņš, kaut arī no politikas ir attālinājies un patlaban kļuvis par „Latvijas Gāzes” valdes priekšsēdētāju, tomēr mediju vidē joprojām tiek dēvēts par trekno gadu premjeru.

Samērā īsā laikā trekno gadu metafora pavērsās pret to radītājiem. 2005. gadā Kalvītis solīja tautai treknos – pārticības – gadus. Solīto septiņu gadu vietā par īsti trekniem uzskatāmi vien trīs – no 2006. līdz 2008. gadam. Turklāt krīzes radītie ekonomiskie un sociālie satricinājumi izraisīja vēlmi nekavējoties piešķirt vērtējumu šim periodam. Treknie gadi tika saistīti ar Kalvīša valdības īstenoto fiskālo politiku, kura neveic uzkrājumus, bet gan stimulē patēriņu un inflācijas pieaugumu, tie tika asociēti gan ar nelietderīgiem tēriņiem, gan ar laikiem, kad nav bijis īpaši jāstrādā un bijis viegli gūt peļņu. Izteikums ieguva ironisku nokrāsu. Runāja, ka treknos gadus piedzīvojušas tikai atsevišķas sabiedrības grupas, turklāt trekno gadu labumu guvējus varēja viegli identificēt, jo treknums kā akumulēto resursu galarezultāts bija redzams uz viņu miesas.

Trekno gadu metafora veidoja tikai daļu no koncepta, kas apvienoja vairākas metaforas un veidoja vienotu nozīmju lauku. Interneta komentāros sastopami šādi izteikumi: nobarojušies ierēdņi, lauzties pie siles Saeimā, šāda terminoloģija raisa asociāciju ar dzīvnieku, visdrīzāk cūku. Šo saistību apstiprina arī 2009. gadā dažviet Rīgas ielās redzamais stencils – Kalvīša karikatūra.

kalvitis

Karikatūra, kas stencila formātā bija redzama Rīgas ielās ap 2009. gadu.

Šāds trekno gadu metaforas vizuālais izvērsums varēja veidoties, treknumu primāri attiecinot uz cūkām. Saistības skaidrojums ir racionāli pamatojams – cūka ātri un efektīgi pārvērš augu valsts produktus gaļā, to paveicot apmēram trīs reizes lielākā apjomā nekā aita un gandrīz piecas reizes vairāk nekā liellops. Turklāt cūka vairojas nesalīdzināmi ātrāk un bagātīgāk par citiem mājlopiem, kas nodrošina tās vietu gaļas lopu topa augšgalā[3].

Kaut arī atsevišķiem ar cūkām saistītiem izteikumiem var tikt piešķirta negatīva nozīme, piemēram, stereotipizējot to netīrību vai neizvēlību barības lietojumā, tomēr vēsturiski priekšplānā izvirzījies pozitīvs traktējums. Latviešu folklorā cūkai piemīt pozitīva nozīme, tā norāda uz auglību, pārticību. Etnoloģe Linda Dumpe stāsta, ka, īpaši laika periodā līdz 20. gadsimta sākumam, treknās gaļas pozitīvo vērtību nosaka tās ierobežotā pieejamība latviešu virtuvē. Tie, kas bieži varējuši ēst treknu ēdienu, uzskatīti par turīgiem ļaudīm. Par šādu pozitīvu nozīmi liecina, piemēram, izteikums cūkas laime vai vēlāk cūkas formā darinātās krājkasītes (Dumpe 2010).

20. gadsimta 30. gados, pateicoties veiksmīgajam bekona eksportam, cūka kļūst par pašu latviešu sasniegtās pārticības un labklājības simbolu, tādu kā nacionālo lepnumu. Ne velti tēlnieks Teodors Zaļkalns bija iecerējis Centrāltirgū izvietot 4 metrus augstu granītā kaltas cūkas skulptūru.

T.Zalkalns_cuka

T. Zaļkalna granīta skulptūra „Cūka” (1937)

Cūkgaļai piemītošais treknums norāda uz pietiekamu uztura daudzumu. Tāpat par labu govs uzturu liecina trekns piens, ar to saistīta cita labklājības metafora – sabiedrības krējums. Krējums ir piena taukā daļa, kas pacēlusies virspusē un ar to tiek salīdzināta sabiedrības salīdzinoši nelielā, labi pārtikusī daļa.

Tādēļ salīdzināšana ar cūku un jo īpaši treknu cūku latviešu kultūrā būtu uzskatāms drīzāk par komplimentāru izteikumu – tas var būt ar skaudības pieskaņu pausts sasniegumu novērtējums.

Dažādās metaforas, kas atvasinātas no izteikuma treknie gadi, un starp tām pastāvošā saistība, izmantojot Leikofa un Džonsona terminoloģiju, ļauj identificēt konceptuālu metaforu materiālie resursi ir ēdiens, kurā iekļaujas arī tādi latviešu valodā bieži lietoti izteikumi kā maksāt graudā, dot kukuli, savilkt jostu, atdot par sviestmaizi. Iespējams, tieši tāpēc, ka jau iepriekš pastāvējusi tradīcija materiālos resursus nosacīti pārrēķināt ēdienā, ap izteikumu treknie gadi tik auglīgi vairojās citi līdzīga satura izteikumi, tai skaitā vizuālas metaforas, kas ļāva emocionāli raksturot piedzīvoto laiku.

Atsauces:

Dumpe, Linda. Cūku bēres. Intervē Astra Spalvēna. 2010. gada 26. novembris.

Lakoff, George un Mark Johnson. Metaphors We Live By. Chicago and London: The University of Chicago Press, 2003 (1980), 276 p.

Zariņš, M. (1973). Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata. Rīga: Liesma.

Pilns raksts publicēts:

2011 Spalvēna, A., Dzīves kvalitātes metaforas: saldā dzīve un treknie gadi. Vārds un tā pētīšanas aspekti. 15 (2). Liepāja: Liepājas Universitāte, 2011, 317.–324. lpp., ISNN 1407-4737.

[1] Šeit un turpmāk runājot par metaforām par pamatu esmu izvēlējusies izmantot kognitīvās metaforu teorijas aizsācēju Džordža Leikofa un Marka Džonsona konceptuālās metaforas skaidrojumu – sk. Lakoff, Johnson Metaphors We Live By, 1980.
[2] Septiņi treknie gadi pieminēti Vecajā Derībā 1. Mozus grāmatā. Tajā Jāzeps Ēģiptes faraonam izskaidro divus līdzīgus sapņus, kur pirmajā no tiem redzējis “septiņas treknām miesām un skaista izskata govis un [tās] ganījās meldros”, kuras pēcāk septiņas “kaulainās neglītās govis aprija”. Jāzeps faraonam skaidroja, ka “nāks septiņi gadi, kuros liela pārticība būs Ēģiptes zemē, un tad nāks septiņi bada gadi pēc tiem, un tad aizmirsīs visu pārticību Ēģiptes zemē, jo bads aprīs zemi”. Tāpēc Jāzeps ieteica faraonam septiņus gadus uzkrāt ražu, lai valsts pārciestu septiņus bada gadus.
[3] Par cūkgaļas lietojumu un ar to saistītajām nozīmēm interesanti stāsta Mārvins Hariss rakstā “Pretīgā cūka” http://etnologija.etnoinfolab.org/dokumenti/82/2/2009/harris_1521.pdf

 

 

 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s