Vērojot viļņošanos ap „īsto latviešu tautastērpu”, sāku domāt šādā griezumā arī par ēdienu, par to, kā tiek traktēts latviskais, tradicionālais ēdiens un kādas manipulācijas, novirzes „no normas” šķiet pieļaujamas. Tāpēc apskatīšu, kādu priekšstatu par latvju virtuvi piedāvā ar tautastērpiem piepildītais raidījums „Īstās latvju saimnieces” (LTV1 trešdienās plkst. 19:30).
Padomju virtuves raksturīga iezīme bija uzsvara likšana uz sabiedrisko ēdināšanu. Utopiskais gastronomiskais projekts paredzēja sievietes atsvabināšanu no verdzības pie plīts, radot vairāk laika kultūras dzīves baudīšanai un redzesloka paplašināšanai[1]. Tomēr aplūkojot padomju sabiedriskās ēdināšanas sistēmu tuvāk, redzama virzība uz tādu sabiedrības mehānisma izveidi, kas indivīdu pakļauj vertikālām totalitārās kontroles struktūrām. Komplicētu administratīvo struktūru kontroles mehānismu izveide, ražošanas un pārtikas sadales monopolizācija, kas nesaraujami saistīta ar deficītu, nepietiekamiem uzturlīdzekļiem un zemu produktu kvalitāti, kā arī pārtikas sadales hierarhiskās prakses veicināja pamatīgu sabiedrības automatizāciju, pārvēršot indivīdus ideālos totalitārās sistēmas valdīšanas un pakļaušanas subjektos (sk. Сохань).
Abos gadījumos runa ir par resursu uzkrāšanu. Krājkasīte ir kārba uzkrājumu veidošanai, treknie gadi – no Bībeles sižeta atvasināta metafora par nepieciešamību uzkrāt resursus pirms bada gadu iestāšanās, savukārt trekno gadu premjers – šīs metaforas ieviesējs Latvijas politiskajā diskursā. Treknie gadi ir viena no ietilpīgākajām politiskajām un vienlaikus arī gastronomiskajām metaforām, kas veidojusies salīdzinoši nesen un pārsteidzoši ātri un spēcīgi iesakņojusies valodā, kā arī tikusi papildināta ar virkni citu verbālu un vizuālu metaforu līdzīgu nozīmju izteikšanai. Šajā ierakstā vēlos noskaidrot, kādas ir šī metaforiskā koncepta popularitātes cēloņi un interpretācijas iespējas.
