Godu saimniece un viņas vīrs, kas garnēja tortes

Šodienas priekšstatu par padomju laika ēdienkarti lielā mērā ietekmē atmiņas par sabiedrisko ēdināšanu – vietējām iespējām pielāgoti, tāpēc ne vienmēr garšīgi, citu republiku ēdieni, ne pārāk kvalitatīvs ēdiens, kas atstājis mieles vēl šodien, nozagts gaļas un taukvielu daudzums, kas padarījis ēdienu pliekanu utt. Taču Latvijas laukos tolaik, šķiet, pastāvēja autonoma republika, tur blata vietā bija kaimiņu kooperēšanās, deficīta vietā – pašu izaudzēto produktu pārvēršana kvalitatīvos ēdienos, bet ļuļa kebabu un azū aizstāja latviešu tradicionālie ēdieni, kas gatavoti no paaudzes paaudzē. Vismaz tāds priekšstats rodas no godu saimnieču stāstītā.

Biruta Spalvēna, mana vīra vecmāmiņa, pēc apprecēšanās visu mūžu nodzīvojusi Strazdē, nelielā Talsu rajona pagastā, kurā šobrīd ir ap 400 iedzīvotāju. Biruta kopš sešdesmitajiem gadiem strādājusi skolas ēdnīcā par pavāri, tomēr vēl pirms tam gājusi par saimnieci godos. Ēdiena gatavošanas prasme, kā smejas pati Biruta, viņai iedzimta, jo daudzām dzimtas sievietēm tas bijis darbs. Birutas vecvecmāmiņa bijusi Ēdoles muižkunga pavāre, vecmāmiņa – saimniece Ēdolē, bet mamma – nodarbojusies ar saimniecību Pūres kultūras namā, kur uzņēmusi arī dāmu komitejas un no Benjamiņkundzes uzzinājusi, kā pareizi pagatavot pildītu līdaku.

Strazdē un tuvākajā apkārtnē Biruta klājusi galdu vairāk nekā 30 kāzās, un secina, ka viņai ir laimīga roka, jo tikai divi no šiem pāriem ir šķīrušies. Klausoties, kā Biruta apraksta kāzu mielastus, mutē nevilšus saskrien siekalas, tik garšīgi tiek raksturoti vienkāršie ēdieni. Tāpēc turpmāk piedāvāju ieskatu tieši intervijas „garšīgajā” daļā.

spalvena

Biruta Spalvēna (pirmā no kreisās) pie pašas klāta galda 1970. gadu beigās. Foto no B. Spalvēnas personīgā arhīva

Astra Spalvēna: Jūs no jaunības gājāt par saimnieci godos. Kā Jūs to iemācījāties un kā izdomājāt, ko likt galdā?

Biruta Spalvēna: Sākums bija vienkāršs – kaimiņienes brāļa dēlam bija bērnības svētki. Mani palūdz uztaisīt galdu. Kaimiņiene teica: „Birutiņ, tā kā tu mājās taisi, tā taisi mums ar’. Un tā tas sākās, jāzina, cik cilvēku būs, lai var aprēķināt, cik kas vajag. Sāku ar vienkāršiem ēdieniem, kotletēm, karbonādēm. Vēlāk taisīju dažādus ēdienus. Tas, kurš pasūta, piemēram, kāzas, apmēram pasaka, ko gribēs un cik varēs atļauties. Ļoti daudzi grib cepeti un tas nu ir jāmāk taisīt, tā, lai nav sauss, vispirms jāiemarinē, jāsabaksta iekšā ķiploki. Tagad tin folijā, bet, kad nebija folijas, tina lapās – vai nu kāpostlapās vai kļavu lapās, tādās, kam nav specifiskas garšas. Vienmēr arī jātaisa kotletes, jo tās der vecākiem cilvēkiem. Protams, karbonādes, pikantās irbītes, klapētās irbītes. Vai dieniņ, ko tik es neesmu taisījusi! Parasti jau sāk ar zupu. Kāzās nekad netaisīju makaronu vai frikadeļu zupas, bet buljonu un no zupas gaļas – buljona pīrādziņus. Var jau arī citādi – vai nu ar omletēm, vai ar gaiļa acīm, kā nu kuram.

AS: Kas tā par zupu ar gaiļa acīm?

BS: (Smejas) Nu tā ir tā pati omlešu zupa, tikai mīklu laiž caur sietu un vāra eļļā. Tad savārās tādas apaļas bumbiņas, es jau nezinu kā sauc, es tik tā izdomāju. Izvāra atsevišķi un tad laiž zupā tās gaiļu acis.

AS: Vai laika gaitā mainās ēdienu, ko taisāt godos?

BS: Ko nu tur daudz var izmainīt?! Pagājušajā gadā taisīju 120 cilvēkiem kāzu galdu, tas ir daudz, nekādus jaunumus un smalkumus nemaz nevar uztaisīt. Kaut ko, protams, pamainu. Piemēram, kādreiz irbītes taisīja tikai no liellopu gaļas – izklapēja šķiņķi, ielika iekšā malto gaļu un speķa standziņu. Bet liellopu gaļa jāvāra divas stundas, lai kārtīgi izvārītu. Es esmu pārgājusi uz vistu vai cūku – tas ir fiksāk un tāpat aiziet. Ēdiens, ko tagad reti taisa, bet kas man ļoti garšo ir tītās gaļas ruletes. No cūkas vidukļa izgriež sloksni, izklapē, saliek malto gaļu iekšā un pilda vai nu ar olām, vai ar bumbieriem. To visu stingri nosien, cep cepeškrāsnī un ik pa laikam aplaista. Tad izņem ārā un drusku patur zem sloga. Lai maltā gaļa neatkristu no izklapētās gaļas, jānosmērē ar sakultu olu, citādāk atlec nost un nav vairs skats. Ruleti pasniedz siltu, bet var arī aukstajā galdā. Piedevās visbiežāk bija kartupeļi. Ziemā vēl štovēti kāposti un vasarā – viss, kas bija dārzā. Toreiz jau neko nevarēja nopirkt, nevis kā tagad – tomātus ziemā.

AS: Vai tad sanāk, ka godu ēdienkarti noteica tas, kādi produkti laukos pieejami?

BS: Jā. Uz kāzām kāva cūkas, teļus. Cūku man nolika priekšā un pašai bija jāsadala, atkarībā no tā kādus gabalus kādiem ēdieniem vajadzēs. Salātiem izmantoja pašu audzētos dārzeņus, nebija tādi kā tagad – grauzdiņu, puķkāpostu, Ķīnas kāpostu salāti un velns viņu zina, kas vēl ne. Kas tad bija? Pamatā rasols, skābēti vai marinēti gurķi, biešu salāti un marinēti ķirbji – tie ziemas laikā aukstajā galdā bija obligāti. Tad vēl taisījām siļķi kažokā, auksto gaļu, galvas sieru. Vienās bērēs es uztaisīju ūdensrozi – izklapē gaļu, izsmērē ar olu, ieliek vidū malto gaļu un pa vidu vēl tādu mazvārītu olu. Aizsien, ietin marlē un izvāra. Tad iztin, sagriež četrās daivās un atveras ūdensroze. Man viņa tomēr nepatika ar to, ka ola par daudz dabū vārīties un tā mala gar dzeltenumu paliek zila. Man tas nepatīk. Vienās bērēs, tepat „Kalnārēs”, tik otrā rītā attapāmies, ka pieliekamajā vēl ir ūdensrozes, tās tad aizgāja brokastgaldā.

Saldie arī ir pēc gadalaika. Rudenī ir āboli un pārsvarā taisa ābolu sniegu. Tas ir tā – nomizo ābolus, lielā pannā cepeškrāsnī iekšā, kad āboli izcepas, tos atdzesē, saputo, pieliek saputotu olas baltumu. Mēs biežāk likām klāt stingi saputotu putukrējumu un vēl drusku želatīna, lai sastingst. To ēd ar vaniļas mērci vai ogu mērci. Mēs likām divas mērces, lai katram ir pēc patikas. Vēl taisījām kakao krēmu ar dzērveņu mērci. Bet pavasaros – rabarberu sambuku. To es taisu uz savu dzimumdienu. To gan ēd tikai ar vaniļas mērci.

AS: Produktus Jūs arī pirkāt, vai visi bija no pašu saimniecības?

BS: Ēdienkarti plānoju pēc cilvēka rocības – kā viņam ir ar naudu, ko varēs atļauties. Iepriekš kopā izrunājām, ko taisīt un tad es pateicu, cik daudz un kādus produktus tam vajadzēs. Rīkotājs tad nu gādā, kā grib. Kāzās bieži no abām ģimenēm liek kopā, viens – cūku un teļu, viens – zosis un šampaniešus.

Laukos notika arī kooperēšanās. Cilvēkam uz kāzām vajag daudz svaigo (saldo – AS) krējumu. Kur tad dabūt? No vienas govs nevar uzreiz dabūt 5 litrus svaigā krējuma, skābo – jā, kaut 10 litrus var sakrāt, jo tas var stāvēt. Varbūt pienotavā varētu nopirkt, bet kurš tad brauks uz pilsētu?! Tad vienojās tie, kam ir govis, katrs iedeva pa trim litriem krējuma un pēc tam uz citiem godiem atdarīja. Tā produktus šad un tad sarunāja no vairākām mājām.

AS: Vai kūkas Jūs arī cepāt?

BS: Jā, kādreiz cepu, bet tagad, kopš saindējos, vairs necepu.

AS: Jūs no kūkām saindējāties?

BS: Nu tā var teikt. Man dekorēšana nepadevās un kā tik kāds musturs sanāk nesmuks, es to ar nazi noņemu un mutē iekšā. Bet cik ilgi tā var?! Palika slikti. Tāpēc man labāk patika rolbiskvītu cept. Bet kūkas garnēja Arnoldiņš (Birutas vīrs – AS), viņam bija mākslinieka roka. Man nesanāca, es nepratu zīmēt.

AS: Kā tad Jūsu vīrs izdomāja garnēt kūkas?

BS: Viņš ar savu mākslinieka aci redzēja, kādai tai kūkai vajadzētu izskatīties un viņam tas sanāca daudz labāk nekā man. Viņš bija mācījies zīmēt skolā, 6. klasē viņa darbs „Pionieri pie ugunskura” tika aizsūtīts uz Maskavu. Kad es audu, viņš man zīmēja musturus.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s