Ņinas Masiļūnes saldā desa

„Tā desa taču ir veca!”: Ņinas Masiļūnes jaunievedumi Latvijas virtuvē

Ņina Masiļūne ir populāra pavārgrāmatu autore, plaši pazīstama vēl laikā, kad pavāri netika pielīdzināti rokzvaigznēm un pavārgrāmatās gandrīz vispār nebija attēlu. Masiļūne ir vismaz 28 pavārgrāmatu autore, kas regulāri izdotas kopš 1982. gada latviešu, krievu, vācu un citās valodās. Pati pirmā recepšu grāmata tapusi kopā ar Kaucmindes mājturības skolas absolventi Anitu Pasopu, jau pieredzējušu pavārgrāmatu autori (“Ikdienai un svētku galdam”, 1982). Šogad iznākusi pati jaunākā Masiļūnes pavārgrāmata “Pankūkas, pīrāgi un citi gardumi latviešu gaumē” (Jumava, 2015).

Masiļūnes popularitāti nosaka gan viņas atpazīstamība kā kulinārijas kursu vadītājai un arī, kā viņa pati apgalvo, „aktrises talants”. Tieši ar Masiļūnes vārdu izdotas pirmās „latviešu nacionālās virtuves” pavārgrāmatas, kas tulkotas vairākās valodās un ir ierasts tūrisma suvenīrs. Masiļūne pati gan to vairāk uzskata par izdevniecības mārketinga triku un uz nacionālās virtuves „autores” godu nepretendē.

IMG_0442

Ņ. Masiļūne (no labās) ar kulinārijas kursu audzēknēm. 1970. gadi. Foto no Ņ. Masiļūnes personīgā arhīva.

Es satikos ar leģendāro pavārgrāmatu autori šogad vēlā septembrī viņas nelielajā dzīvoklī Imantas daudzstāvu namu pudura pašā vidū. Nelielajā dzīvojamajā istabā tapusi lielākā daļa pavārgrāmatās aprakstīto ēdienu un arī to fotogrāfijas. Sarunas laikā Masiļūne vispirms rūpīgi un secīgi izstāsta viņasprāt interesantākos un būtiskākos savas dzīves un darbības pieturas punktus un tad ļaujas brīvai sarunai aprakstot gan savus pirmos piedzīvojumus ārpus Padomju Savienības, gan neizpratni par kulinārās literatūras pārbagātību mūsdienās.

Turpmāk neliels ieskats sarunā:

Ņina Masiļūne: Receptes ir kā tautasdziesma, tās iet no mutes mutē. Vispirms jau publikācijās, pavārgrāmatās, to gan tolaik bija maz. Bet bija daudz iebraucēju, arī pavāri, tie ieviesa savus ēdienus sabiedriskajā ēdināšanā. Lielākā daļa iebraucēju savus ēdienus gatavoja mājās un tos pārņēma kaimiņi. Bija viesības, ciemiņi pēc tam prasīja receptes. Tā receptes gāja no virtuves uz virtuvi, no mutes mutē.

Piemēram, kā radās mana saldā desa? Bērnībā es dzīvoju Rēzeknē un 1930. gados tur dāmām kulinārijas kursus vadīja pasniedzēja no Rīgas, neatceros kā viņu sauca. Mana mamma gāja uz tiem kursiem. Toreiz Rēzeknē no Amerikas sūtīja produktus un atveda arī kokovāru[1] – tādu baltu. Vēlāk, kad es biju Amerikā, tur tas bija, bet pie mums Latvijā pēc tam vairs neesmu to redzējusi. Man tas kokovārs dziļi atmiņā palicis. Mamma taisīja kūku no lauztiem biskvītiem un kokovāra ar cukuru un kakao. Es gabaliņu paņēmu līdzi uz skolu, lai pacienātu meitenes. Parādīju visiem un beigās nebija ar ko uzcienāt – kāds bija noēdis.

Vēlāk mums bija tāda kompānija un mēs taisījām groziņvakarus. Toreiz ar produktiem bija diezgan grūti un man teica: „Nu, tev jādabū žāvētā desa.” Es saku: „Labi!” Bet nevarēju dabūt to žāvēto desu. Domāju, ko lai tagad daru un – atcerējos kokovāru. Gribēju uztaisīt ko līdzīgu mammas kūkai, kas man garšoja bērnībā, tikai kokovāra vietā ņēmu sviestu. Mēģināju vairākas reizes, kamēr man iznāca pareizās proporcijas un sastāvdaļas. Ietinu folijā, lai sacietē un izskatījās kā desa. Aizgāju ciemos un saku: „Te mana desa, tikai folijā, tā ir savādāka.” Saimnieks: „Nekas, nekas, laikam par blatu dabūta”, nesīšot to desu vēlāk uz galda. Ēdam. Saimnieks saka: „Tagad es iešu pēc tās desas.” Atnāk atpakaļ un čukstus saka: „Klausies, tā desa taču veca, viņa drūp.” Viens to uzķēra un sauc: „Kā veca?! Nes tik šurp! Un uzreiz dod man šņabi ar pipariem[2]!” Viņam iedod to desas gabalu, viņš iedzer šņabi ar pipariem un apēd to desu. Pārsteigumā mute vaļā: „Tā desa taču salda!” Un tā radās mana „Saldā desa”, kuras recepte ir daudzreiz publicēta.

Astra Spalvēna: Jūs teicāt, ka tajā groziņvakarā katram bija kaut kas jādabū. Vai tolaik bija grūtības nopirkt kaut kādus pārtikas produktus?

ŅM: Padomju laikā ar produktiem bija sarežģīti. Bija, piemēram, pasūtījumu galdi. Kad rakstīju pavārgrāmatu, bija vajadzīgs lielāks produktu daudzumus, ko varētu nebūt viegli uzreiz dabūt. Tad uzcepu pasūtījumu galda darbiniekiem torti, nodibinājām pazīšanos un vēlāk es vienmēr dabūju visu, kas vajadzīgs.

AS: Kas ir pasūtījumu galds?

ŅM: Tas bija kā produktu veikals, tomēr tur izskatījās kā kantorī, nekādi produkti nebija izlikti. Varēja atnākt, izdarīt pasūtījumu un tad pēc brītiņa vai citreiz nākamajā dienā visu pasūtījumu saņemt kopā. To sauca „ņemt uz pasūtījumu”. Rīgā tādu pasūtījumu galdu bija daudz, piemēram, tepat Imantā. Kad es tur gāju, tur varēja redzēt daudz aktieru, kas tur ganījās, veidoja blatus.

AS: Kas bija blats?

ŅM: Blats ir pazīšanās. Piemēram, pasūtījumu galdā pasūtījumus pieņēma no visiem, tomēr bija tādi produkti, kas bija dabūjami tikai par blatu – ja pircējs un pārdevējs viens otru pazina, viņiem bija labas attiecības. No malas tos produktus dabūt nevarēja. Tāpēc, es tiem darbiniekiem cepu tortes un viņi man deva produktus.

AS: Jums bija kādreiz problēmas dabūt produktus tiem ēdieniem, ko Jūs gatavojāt kulinārijas kursos?

ŅM: Dažreiz bija. Piemēram, mums vajadzēja salātiem vistas gaļu. Veikalā nebija. Es skatos uz produktiem, kas salikti uz galda un domāju, ko darīt. Rupja maize tur stāv, kāposts, ko mēs būtu likušas salātiem klāt, ābols. Domāju, pag, likšu ar kāpostiem kopā rupju maizi, kas būs, būs. „Tagad, meitenes, improvizēsim!” Sagriezām ķieģelīti kubiņos, ābolu kubiņos, kāpostu sarīvējām un varbūt vēl kaut ko liku klāt, lai uzgaršinātu, majonēzi un mārrutkus etiķī. Dažas kursantes nokavēja sākumu un atnāca, kad viss jau bija gatavs. Visas ēdām un viņas piepeši prasa: „Kas tie par salātiem? Tik garšīgi!” Nekādi nevarēja pateikt, kas tur pielikts klāt. Tā man radās jauna recepte. Tā vispār rodas receptes, kad kādu produktu nevar dabūt, to aizstāj ar citu.

Pēc Masiļūnes teiktā, saldās desas recepte pirmo reizi publicēta žurnālā „Padomju Latvijas sieviete” 1976. gada decembra numurā.

Saldā desa

400 g “Jubilejas” cepumu sadrupina gabaliņos, pārlej karstu mērci, samaisa, liek uz pergamenta papīra vai folijas, izveido desas formu, stingri ietin un noliek ledusskapī sastingt. Pirms pasniegšanas iztin no papīra un sagriež slīpās ripiņās.

Mērcei: 150 g sviesta vai margarīna ieliek katliņā, samaisa ar 1 glāzi cukura, pievieno 2 olas un maisot karsē, kamēr cukurs izkūst. Tad pievieno 50 g kakao pulvera, mazliet esences (ogu) vai konjaka.

 

[1] Ņ. Masiļūne to vēlāk raksturo kā augu izcelsmes taukvielu un, pēc apraksta spriežot, tā visdrīzāk varētu būt kokosriekstu eļļa.

[2] Tolaik šņabi ar pipariem uzskatīja par tautas līdzekli pret pārtikas saindēšanās izraisītu diareju.

One thought on “Ņinas Masiļūnes saldā desa

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s